Kad kājāmgājējs pie divriteņa tiek 0
Ceļot var dažādi, bet ar divriteni tas iespējams apmēram četras reizes ātrāk nekā kājām. Arī pa visgarākajiem maršrutiem Jūrtaku (gar Baltijas jūras krastu) un Mežtaku (Rīga–Tallina, gan ne visos posmos). Turklāt velotūrisms ir lielisks veids, kā saglabāt veselību un pie viena apskatīt dzimto zemi. Pēdējos gados, pateicoties arī ES finansētiem projektiem, ievērojami pieaudzis marķēto velomaršrutu skaits, tostarp pa agrāko dzelzceļu stigām. Atliek vien izvēlēties un braukt.
Apkārt Rāznas ezeram
Šis velomaršruts ved apkārt Latvijas lielākajam – Rāznas ezeram (46 km), ietverot tā apkaimes nozīmīgākos apskates objektus. No Maltas līdz Veczosnai, kur sākas maršruts, ir desmit kilometru. Rāznas ezera piekraste pārsvarā ir niedraina, tādēļ ne visur pavērsies plašs skats visapkārt, taču visskaistākās ainavas varēs apskatīt posmā no Zosnas līdz Lipuškiem, kur grantētais ceļš vijas gar pašu ezera krastu teju vai vienā līmenī ar ūdeni. Te braukšanu gan varētu apgrūtināt vasaras zemes ceļu biežā pavadone “trepe”, ko mazliet pielīdzināt var tikai pēc kārtīgām lietusgāzēm.
Pie Zosnas ezerā redzamas vairākas salas, no kurām lielākā ir Apšu sala. No Lipuškiem līdz Kaunatai, izņemot pāris kilometru, gan būs asfalts, kas turpināsies līdz pat Čornajai.
Tā kā šis līkumainais ceļš ir Rēzeknes–Krāslavas šoseja, velobraucējiem jābūt sevišķi uzmanīgiem.
Pie Lamašiem atrodas vairākas labiekārtotas pludmales, bet starp Vilkakrogu un Foļvarkovu atkal atvērsies skaisti skati uz Rāznas ezeru, kura otrā krastā virs apkārtnes izceļas izdaudzinātais Mākoņkalns (248 m v. j. l.). Pēdējā posmā no Čornajas līdz Zosnai būs jāapbrauc Dukstigala līcis un jāmēro aptuveni divus kilometrus garš posms pa meža ceļu.
Kurzemes piekrastē
Kurzemē velotūristus vilina maģiskais Lībiešu krasts un Šlīteres apkaime ar stāvo Zilokalnu krauju. Viens no iecienītākajiem ir Šlīteres aplis (50 km), kas pa meža ceļu ved cauri pieciem lībiešu ciemiem – Kolkai, Vaidei, Saunagam, Pitragam un Košragam, no kura maršruts tālāk aizvijas pa Apakšceļu – vientuļu, mežu ieskautu seno ceļu gar Bažu purvu līdz Dūmelei un no turienes uz autoceļu P131, atgriežoties Kolkā.
Šajā braucienā var izbaudīt Kurzemes piekrastes dabu un iepazīt lībiešu kultūras mantojumu. Ieteicams divām dienām, turpretī vienas dienas pilnīgi pietiks, lai izbrauktu apļveida Mazbānīša dabas taku (17 km) no Mazirbes uz Sīkragu pa bijušā Stendes–Ventspils šaursliežu dzelzceļa stigu, kur sliedes sāka būvēt pirms vairāk nekā simts gadiem Pirmā pasaules kara laikā (1916) un bānītis kursēja vēl padomju laikos līdz pat 1963. gadam.
Dzelzceļa līnija savienoja ostas pilsētu Ventspili ar piekrastes zvejniekciemiem, Dundagu un lielo dzelzceļa mezglu Stendē, veicinot mežizstrādi šajā apvidū. Par to liecina fakts, ka pagājušā gadsimta 30. gados no 256 Mazirbes iedzīvotājiem tikai 14 gāja jūrā, bet pārējie cirta mežus, kas deva lielāku peļņu. Iespējams, mazbānītis te darbotos vēl ilgāk, taču PSRS laikos Baltijas jūras piekraste militāro objektu dēļ bija “slēgtā zona” un saimnieciskā darbība apsīka, tādēļ daudzi vietējie iedzīvotāji piekrastes ciemus pameta.
Maršruts iezīmēts ar zaļām velozīmēm, sākas un beidzas Mazirbē pie Lībiešu tautas nama, kur apskatāma ļoti interesanta fotogrāfiju izstāde, ko pagājušā gadsimta sākumā savākuši somu etnogrāfi profesori Lauri Ketunens un Ē. N. Seteli ar palīgu Oskaru Loritsu ekspedīcijās pa Kurzemes lībiešu ciemiem (1902–1927). Velosipēdus var iznomāt tūristu mītnēs Mazirbē un Sīkragā.
Vidzemes sirdī
Iepazīt Ogres novadu piedāvā velomaršruts, kas sākas un noslēdzas Madlienas centrā (23 km). Pa ceļam pirmā apstāšanās vieta ir Plāteres pilskalnā, no kura paveras skaists skats uz Vidzemes pauguraini. Līdz robežu izmaiņām pēc Otrā pasaules kara tas tika uzskatīts par Latvijas ģeogrāfisko centru. Pilskalns bijis apdzīvots jau jaunākajā dzelzs laikmetā, te 1934. gadā viesojies Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, uzņemta filma “Tik un tā”.
Tālāk ceļš vedīs uz Madlienas novadpētniecības muzeju “Bet tā bija!”, pie kura apskatāma māzeru kolekcija. Ēka celta kā sākumskola 1868. gadā, un te strādājis vēlākais Latvijas preses magnāts, miljonārs Antons Benjamiņš un komponists Kārlis Kažociņš. Pašlaik muzejā aplūkojama ekspozīcija “Boļševistiskās sistēmas spožums un posts”.
Velomaršruta turpinājumā gaida Plaužu ezers ar labiekārtotu peldvietu austrumu pusē uz Plāteres dzelzceļa stacijas pusi, septiņu kilometru garā osu grēda – Ķeipenes valnis ar desmitiem kilometru tālu skatu, un Ķeipenes kinostacija, kur ekspozīcija izcilajam kinorežisoram Sergejam Eizenšteinam, un vides instalācija – milzu galds kino dižgariem. Brauciena noslēgumā būs interesanti apmeklēt Madlienas luterāņu baznīcu, kuras pirmsākumi meklējami 13. gs. Šis dievnams dzejnieci Aspaziju iedvesmojis lugas “Torņa cēlējs” uzrakstīšanai.
Pārrobežu velomaršruti
Kā uzzināju Vidzemes tūrisma asociācijā, pēdējo gadu laikā Vidzemē un Dienvidigaunijā pārrobežu programmas “Green Railways” (“Zaļie dzelzceļi”) ietvaros ir izveidoti velo un kājāmgājēju maršruti aptuveni 300 km garumā pa agrākajām dzelzceļa līnijām, kur sliedes nomontētas. Lielākā daļu stigu attīrītas no krūmiem un gulšņiem, zeme pielīdzināta, atjaunoti tiltiņi pār mazajām upītēm. Uzstādīts marķējums un informācijas stendi. Tūristu vajadzībām uzbūvēti arī sliežu velosipēdi un drezīnas.
Latvijas teritorijā iezīmēti maršruti Valga/Valka–Ape, Ieriķi–Gulbene, Ainaži–Valmiera, Limbaži–Rūjiena, bet nākotnē, iespējams, arī maršruts Rīga–Ērgļi. Vēl izveidots iespaidīga garuma velomaršruts “Tour de LatEst” (1296 km), ietverot Vidzemi no Siguldas līdz Gulbenei, Alūksnei un Valkai, kā arī Dienvidigauniju – Valgas, Vīlandes, Tartu apriņķus un Peipusa ezera piekrasti.
Velotūristam noderīgi ieteikumi
Pirmajā mirklī braukt ar divriteni šķiet tīrā izprieca, taču, ja tas jādara visu dienu vai pat vairākas dienas pēc kārtas, nepieradis organisms var sākt “buntoties”. Rokas, mugura, kakls, ilgstoši atrodoties vienā pozīcijā, nogurst un sāk sāpēt. Tādēļ ik pa laikam jāizloka mugura, gaitā pieceļoties kājās, jāatslābina rokas, pabraucot te ar vienu, te otru roku.
Nopietni jāpārdomā apģērba un līdzi ņemamās pārtikas krājumi. Jāģērbjas viegli un ērti, neaizmirstot par kādu siltāku jaku un biksēm vēsākam laikam, kā arī lietus mēteli mugursomā. Galvassegai jābūt obligāti, visdrošāk – veloķiverei.
Arī ar pārtiku nevajag pārspīlēt. Velotūristam ieteicams ņemt līdzi sausās brokastis, žāvētu augļu maisījumus, sausiņus, putras, jo velomaršruti jau neved pa pilnīgi neskartām zemēm un gan kādā apdzīvotā vietā būs iespējams ieturēt siltas pusdienas vai vismaz papildināt ēdienkarti ar svaigu banānu un jogurtu. Bet pats galvenais – jābūt dzeramā ūdens rezervēm.
Pirms došanās ceļā noteikti jāveic arī velosipēda tehniskā apkope, jāpaņem līdzi “aptieciņa”.
Brauciena maršrutu nevajag strikti saplānot, jo braukšana būs atkarīga no konkrētā ceļa seguma un laika apstākļiem – vēja virziena un spēka, svelmes, lietus –, kas ietekmēs braukšanas ātrumu pat vairāk nekā par 10 km/h. Uz grantētajiem ceļiem var būt “trepe”, bet lauku ceļi, jo īpaši mālainākie lietainā laikā, grūtāk izbraucami.
Daļu no velomaršrutu kartēm var atrast interneta vietnē: http://aktivalatvija.lv/latvijas-velomarsrutu-kartes-liels-apkopojums/.
