Aiziet jau līdz smieklīgumam! Pie manis kā psihologa atved galīgi caurspīdīgu bērnu, kurš jau bez asarām nevar paņemt rokās grāmatu, mācību apkrāmēts. Uz jautājumu: “Priekš kam jums šīs divas svešvalodas, vijole un teikvando septiņu gadu vecumā?” – lepnie vecāki atbild: “Viņš taču kādreiz var kļūt par prezidentu, mums vajag viņu sagatavot”. “Viņš šādi var kļūt par pastāvīgo garīgi neveselo klīnikas apmeklētāju, ja neliksiet viņu mierā ar savu lepnību,” es saku. Viņi to nedzird. 0
Es uzdodu jautājumu: “Par ko jūs vēlējāties kļūt bērnībā?”
“Es gribēju būt kosmonauts un ēdnīcas pavārs, jo tad var ēst ko un cik vien vēlies.” Puisis bija izsalcis, no nabadzīgas ģimenes. Tāpēc arī “uzlēca augstāk par savu pakaļu”, izsitās, uzbūvēja karjeru. Bet viņa dēliņš – teju troņprincis, viņam ne par ko nav jācīnās, no viņa neiznāks prezidents – nav motivācijas.
Vienīgais, ko mēs varam izdarīt savu bērnu labāk – uzmanīgi vērot, kas viņu saista, rūpīgi un neuzbāzīgi piedāvāt savu palīdzību, biežāk paiet malā un ļaut viņiem pašiem pieļaut kļūdas. Neieguldīt visu savu dvēseli VIŅU nākotnes panākumos. Jo jebkurā gadījumā tā būs viņu veiksme vai neveiksme. Veltiet laiku savai dzīvei, savai karjerai, saviem sapņiem. Atbrīvojiet savu bērnu mazos pleciņus no smagās nastas “būt Varonim” vai “ģimenes Talismanam”. Un tad nebūs šīs sūrās sajūtas, ka bērns nav attaisnojis jūsu cerības. Varēsiet vienkārši dzīvot un būt viņiem blakus, būt kopā.
Avots: pravmir.ru
