Temperaments, acu un deguna forma, spēja mācīties, ēšanas gaume, pat tas, kāda ir mīļākā krāsa (protams, rozā! – kas par jautājumu? Problēma tikai tajā, ka viņš ir puika), – jebkurš no faktoriem var kļūt par iemeslu lepoties un tikpat labi – ar pūlēm atturēties no vilšanās. Turklāt, skāde, svešos bērnos tās pašas īpašības vari pat neievērot. Un vari pat mierināt paziņu, kuram meita pameta mācības prestižā matemātikas skolā un aizgāja uz skaistumkopšanas akadēmiju vai nagu dizaina kursiem. Kas gan tā par bēdu? – galvenais, lai vesela un laimīga, kāda starpība, ar ko viņa dzīvē nodarbosies? 0
Aha, tā tu vari runāt par svešiem bērniem – saprast un būt tolenratam… bet kad paša bērns, kurā ieguldīts tik daudz spēka un līdzekļu un, pats galvenais, gaidu, pamet universitāti un saka, ka grib kļūt par fotogrāfu, visa pacietība kaut kur izgaist un paliek tikai milzu vilšanās sajūta…
Mēs visi sapņojam, ka bērni mūs pārspēs, būs gudrāki un laimīgāki, daudz sasniegs, varbūt izslavinās mūsu vārdu pasaulē, veiksmīgi apprecēsies, dzemdēs veselus mazbērnus. Bez šīm cerībām mēs nespētu izturēt divus desmitus gadu, pilnus pašaizliedzības, smaga fiziska darba, miega un miera trūkumu, piederēšanas otram, – kas viss kopā saucas “bērnu audzināšana”. Taču bēda ir kur citur. Bērnam ir savu plāni savai dzīvei, savs ceļš, savu uzdevumi. Jā, reizēm viņu (bērnu) lēmumi un rīcība rada mums neciešamas sāpes (“Kā viņa varēja pamest šo puisi? Viņš taču bija mums kā ģimenes loceklis, kā dēls!”). Taču viņu pienākums nav īstenot mūsu idejas un sapņus un kļūt par cilvēkiem, kurus mēs “sacerējām”.
Kaut gan samierināties ar to ir grūti.
Kā dzīvot, kā tikt galā ar vilšanos? Tā ēd mūsu dvēseli, nonievā visus pūliņus, padara bezjēdzīgu eksistenci. It kā tas, ka mans bērns ir izaudzis par “neko” – t. i., ko atšķirīgu no iedomātā tēla, – pilnībā noniecina manus ieguldījumus.
Patiesībā tā nav. No šī fakta atzīšanas var atgriezties sevī un pie sevis.
Ja nedaudz padomā, tad var saprast: bērniem ir JĀPIEVIĻ vecāki noteiktā dzīves posmā. Lai atdalītos, noskaidrotu, kas viņi paši ir, izvēlētos savu ceļu, jaunajam cilvēkam sākumā jāatsakās būt veiksmīgam vecāku projektam. Visas šīs lamas: “Es neprasīju, lai jūs mani dzemdētu!”, pārģērbšanās mežoņu tērpos (mamma tik rūpīgi izvēlējās saulaini dzelteno tērpu, kas tā piestāv viņa acīm!), atsacīšanās nodarboties ar to, kas it kā visu laiku piesaistīja un šķita interesanti – tas viss nav nekas cits kā iešana pret straumi, pretošanās plānam, kuram gar viņu nav nekādas daļas.
