Kad jūs viļaties savā bērnā… Gribēji rātnu grāmatu lasītāju, sanāca kaut kāds Bārts Simpsons! 0
Lai cik neticami varbūt tas liekas, bet no brīža, kad apaugļotā olšūna piestiprinās dzemdes sieniņai, sākas mūsu vilšanās ceļš – vilšanās savā bērnā. Šai sarežģītajai takai jāaizved mūs līdz vietai, kur varam paiet malā, paraudzīties uz savu atvasi no malas un ieraudzīt viņā sev līdzvērtīgu, pieaugušu cilvēku, ieraudzīt viņā draugu.
Psiholoģe Katrīna Djomina stāsta par biežākajiem vecāku pārdzīvojumiem.
Jā, mēs visi labi zinām (vai vismaz esam dzirdējuši) par to, cik svarīga bērna psihei ir viņa pieņemšana bez jebkāda vērtējuma. Un mēs ļoti cenšamies pieņemt un mīlēt savu atvasi tādu, kāds viņš ir. Bet pasapņot taču drīkst, vai ne? Mēs sapņojam, iedomājamies, kāds viņš būs, ko mēs kopīgi darīsim, kā viņš pret mums attieksies. Pat par viņa ārieni un balsi – kam viņš līdzināsies, no kura vectētiņa būs acu krāsa, mati un rokas.
Un pēc 40 nedēļām piedzimst VIŅŠ, kurš nevienam nav līdzīgs, atsevišķs – cilvēks, pats par sevi.
Un mēs no sākuma mazuli apbrīnojam (citādi nav iespējas izdzīvot ne viņam, ne mums), bet pēc tam viļamies. Šo pārdzīvojumu pašu virsotni mēs sasniedzam atvases pusaudžu vecumā, bet par to parunāsim vēlāk.
Vecāki vēlējās meiteni – dabūja zēnu. Nē, gribēja zēnu, taču – gudru, mierīgu grāmatu lasītāju, kas spriež par botāniku, bet sanāca kaut kāds Bārts Simpsons, huligāns un divnieku karalis. Labi, izdevās skolēns ar pietiekami labām atzīmēm, taču viņš kategoriski atsakās apmeklēt mūzikas/mākslas skolu/franču valodas pulciņu, tā vietā vēlas veidot virtuālo realitāti, tāpēc dirn pie datora dienu un nakti…
Gribēja puiku, dabūja meiteni, un nevis mīlīgu, cirtainu fejiņu, bet meiteni ar briesmīgu raksturu, visticamāk tādu kā onkulim, kurš bija strīdnieks un demagogs! Skrien viņai pakaļ, mēli pār lūpām pārkāruši, bet viņa vēl slēpjas!
Jā, vai gan maz ir variāciju, kad mūsu gaidas un skaistie sapņi kā trauki saplīst pret skarbo realitātes sienu!
Kam mēs gaidījām jaunāko meitu, vieda vecmāte pajautāja manam vīram, kurš jau paaudzēs ir fiziķis un matemātiķis: “Ko jūs nespēsiet piedzīvot saistībā ar savu bērnu? Kas jums būtu pilnīgi nepieņemami, neizturami?” Vīrs, visu dienu strādājis intelektuālu, nogurdinošu darbu, uzreiz atbildēja: “Tikai lai nebūtu muļķe”. “Jūs esiet pārliecināts,” pārjautāja vecmāte. Bet ja nu ir “nenoskatīties, kāda dumiķīte”?” “Nē,” atcirta vīrs: “tikai gudra!”.
