Es atbraucu un sāku strādāt Latvijā jau 1992. gadā, biju šurp braukusi jau padomju laikos, piemēram, 1990. gadā rīkoju “Forum Lugano”. Man nekad nebija rožainais, trimdas iluzoriskais priekšstats par Latviju. Es biju daudz lasījusi dažādās Eiropas bibliotēkās, kur varēja tikt klāt “Dienas Lapai” u. c. “Jaunās strāvas” izdevumiem, kā arī brīvās Latvijas presei, kad pētīju ar Raini un Aspaziju saistītas lietas. Tā man bija reālā Latvija. Ja jūs lasāt tā laika presi, tad Latvija nemaz tik rožaina nebija, jo problēmas bija līdzīgas kā mūsdienās. Arī Raiņa dienasgrāmatās pēc atgriešanās Latvijā parādās vēlme bēgt atpakaļ uz Šveici, jo tā Latvija, ko viņš bija izsapņojis, atšķīrās no realitātes. 24
Man šī teorētiskā bagāža, iegūta no tā laika Latvijas izdevumiem, ļoti palīdzēja. Kad es atbraucu šeit 1992. gada sākumā, man bija jādara tiešām melnie darbi – ar celtniecības un remontu jautājumiem nodarbojos vairāk, nekā varat iedomāties. Mēs kādus septiņus objektus šeit renovējām un jau tad sapratu, ka celtniecība ir viena no korumpētākajām nozarēm visā Latvijā. Neatbilstība starp to, kas bija uz papīra, un realitātē, bija milzīga. Deviņdesmito gadu sākuma pieredze man bija ļoti vērtīga.
Es visus šos gadus esmu rīkojusies un strādājusi tā, kā biju audzināta. Es uzaugu zināmā vietā un laikā, kur materiālā puse un nauda nekad nebija galvenās vērtības. Varbūt brīnīsieties, jo es tomēr piedzimu Amerikā, un visiem ir tāds priekšstats, ka Amerika ir kapitālisma cietoksnis, tur visi raujas pēc naudas. Tajā laikā, kad es augu un veidojos, ASV nauda tomēr nebija galvenā vērtība.
Valsti var uzbūvēt tikai tad, ja ir apziņa un uzņēmība strādāt kopējam labumam. Ja mēs skatāmies uz valstīm, kuras ir veiksmīgas – Zviedrija, Šveice, agrāk ASV –, tas ir tādēļ, ka bija vairākas paaudzes, kas sevi upurēja kaut kādam augstākam labumam, augstākam ideālam. ASV tas viss mainījās kaut kur 80. gados, šodienas Amerika ir man gandrīz neatpazīstama zeme ļoti daudzos veidos. Tagad tur nauda un materiālās vērtības ir noteicējas.
Kad pēc tam pārcēlos uz Šveici, tur joprojām bija tāda noskaņa, ka jūs strādājat kaut kādam kopējam labumam. Šveicē vēl joprojām ir ļoti slikts stils plātīties ar savu bagātību.
Es ar šādu vērtību sistēmu atbraucu uz Latviju un samērā ātri saskāros ar realitāti. Vērtību sistēma, ka tu ziedo kaut ko no sava pašlabuma kaut kāda augstāka sabiedriska labuma dēļ, Padomju Savienībā tika devalvēta ar visādiem “stahanovismiem”. Deviņdesmito gadu sākumā te bija tāda situācija, kur katrs rāvās, kā nu varēja, lai izdzīvotu un “uzvārītos”. Ja jūs tajā lietā nepiedalījāties vai nepiederējāt pie kāda varas centra, tad jums dzīve varēja būt pasmaga.
Ja runājam par pensijām un netaisnīgumu, tad par šiem jēdzieniem bieži tiek runāts tā filozofiski, bet es minēšu vienu konkrētu piemēru. Mēs pirms vairākiem gadiem dzirdējām, ka tā brīža prezidents Andris Bērziņš ļoti cēli paziņoja, ka ziedos savu prezidenta algu sabiedrībai, jo viņam ir pensija. Viņam pensija bija 4500 eiro mēnesī, kamēr prezidenta alga bija kādi divi tūkstoši.
Ja viņš tiešām gribēja būt cēls valstsvīrs, domāt par sabiedrību, rādīt priekšzīmi un mazināt nevienlīdzību, viņam bija jārīkojas pilnīgi otrādi – jācenšas izdzīvot ar algu un jāstrādā, lai mainītu pensiju sistēmu, lai tā līdzinātos, piemēram, ASV un Šveicei. Tur augstākā robeža pirmā līmeņa pensijai ir apmēram 2500 eiro mēnesī, abām valstīm līdzīgi. Acīmredzot ne Šveice, ne ASV nav tik bagātas, lai varētu atļauties Latvijas pasakainos ciparus. Tas nozīmē, ka arī zemākajā galā pensijas nav pārāk zemas.
Tas, ko mēs redzējām 90. gados šeit – daži cilvēki izmantoja likumu tik veikli, ka tagad saņem pasakainas summas. Tas ir ļoti nepareizi un negodīgi. Būtu jānosaka griesti, un jādara tā, lai nav tik lielas plaisas starp lielākajām un mazākajām pensijām. Bet daudzi jau atrodas šī privileģētā statusa iekšpusē, un tad “iegriezt” sev, lai būtu labāk sabiedrībai, ir ļoti grūti.
Domāju, tā ir liela Latvijas un daudzu Austrumeiropas valstu problēma, ka šis gruzdošais nemiers vai rūgtums, kas ir daudzos cilvēkos, ir tādēļ, ka viņi redz – uzvarētāji ir tie, kas ir bijuši tie negodīgie, domājuši tikai par savu personīgo labklājību. Un tad jums atliek izvēlēties – vai nu jūs viņiem pievienojaties netīrajās spēlītēs šajos varas centros, vai jūs emigrējat, vai jūs paliekat principiāli un nabagi, cerēdami, ka kaut kas mainīsies. Mani dara bažīgu, ka daži mani draugi – cilvēki, kas pārdzīvojuši padomju laiku –, sākuši runāt par jēdzienu, ko sen nebiju dzirdējusi, – par iekšējo emigrāciju, jo ir zaudēta ticība, ka kaut ko varētu mainīt.
Jūs esat daudz laika un darba veltījusi Latvijai. Ko gribētu teikt mūsu valsts simtgadē?
Daudzās pasaules valstīs musdienās dzirdam līdzīgu vadmotīvu: vajag stipru dūri valsts vadībā. Bet Rainis savulaik teica, ka Latvijai vajag tieši pretējo – gudru galvu, nevis stipru dūri. Acīmredzot viņš saprata latviešu tieksmi uz autoritārismu, tieksmi pielāgoties tā, lai atkristu kāds lielāks gabaliņš no kunga galda. 2018. gadā, simtgades gadā, es lūgtu Latvijas iedzīvotājiem padomāt, kāda ir bijusi viņu reālā pieredze ar vadoņiem. Vai visiem Latvijas iedzīvotājiem bija labi, vai tikai tiem, kuri atradās vadoņa pietuvinātā lokā?
Uzziņa
– Dzimusi 1955. gadā ASV rietumkrastā, kur bēgļu gaitās nokļuvuši vecāki Rūdolfs Matīss un Fanija Hartmane Matīss.
– Pedagoģe, politoloģe, publiciste.
– Doktora grāds politiskajās zinātnēs un starptautiskajās attiecībās (Ženēvas universitātes starptautisko zinātņu institūts Šveicē).
– Publicējusi vairākus rakstus par Raini un Aspaziju, t. sk. grāmatu “Robežas. Rainis un Aspazija starp Latviju un Šveici”. Lugāno/Latvijas sakaru veicinātāja.
– Iesākusi Sorosa fonda darbību Latvijā 1992. gadā, darbojusies līdz 1996. gadam.
– Strādājusi vairākās universitātēs gan kā profesore, gan vieslektore, t. sk. Ženēvas universitātē, “American College of Switzerland”, Latvijas Universitātē, Rīgas Juridiskajā augstskolā.
– Nekad nav piederējusi vai bijusi saistīta ne ar vienu politisku partiju ne Latvijā, ne arī citās valstīs.
