Vienmēr esmu uzskatījusi, ka laiku, kas man ir piešķirts, gribu izmantot, lai papūlētos paplašināt šo brīvo telpu šeit Latvijā. Lai indivīda dzīves telpa, kas nav atkarīga no politikas, būtu mazliet plašāka, jo Latvijā tā joprojām ir ļoti šaura, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Latvijā ir pretruna – no vienas puses, nedaudzi cilvēki aktīvi darbojas partijās, no otras puses, politika – “it’s the only game in town”, kā saka angliski (vienīgā spēle pilsētā). Varbūt man pietrūkst iztēles, bet es neredzu, kā var strādāt pie tā, lai paplašinātu to telpu, kura ir neatkarīga no politikas, reizē būdams politikā. 24
Latvijā joprojām ir šī sistēma, par ko arī Rainis minētajā citātā runā. Cilvēki ļoti labi saprot: ja nebūs pietuvināti varas centram – monarhija ir varas centrs, aristokrātisms ir varas centrs, tad viņiem klāsies ne tik labi un gludi.
Pēc dažiem mēnešiem Latvijā būs Saeimas vēlēšanas, tagad ir uzpeldējušas vesela virkne jaunu partiju. Man tām visām ir jautājums. Jo es redzu ne vienā vien jaunajā partijā cilvēkus, kas ir ieņēmuši samērā atbildīgus amatus jau “Latvijas ceļa” laikā, bijuši pie “Jaunā laika” izveidošanas utt.
Mani ne tik daudz interesē, ko šīs partijas domā darīt turpmāk, jo tām visām būs kaut cik necik līdzīgs stāsts, ko vajadzētu izdarīt. Mani vairāk interesē kļūdu analīze: kādas, lūdzu, ir tās konkrētās kļūdas, kuras tika pieļautas iepriekšējās partijās. Tas būtu labs darbs jums, žurnalistiem, – visās partijās identificēt tos cilvēkus, kuriem ir kāda iepriekšējā partiju pieredze, un iztaujāt viņus visus pēc kārtas par kļūdām, kuras šoreiz, cerams, neatkārtosies.
Es gribētu vispirms dzirdēt, lai mani pārliecina, ka viņi tiešām ir domājuši un izdarījuši secinājumus no iepriekšējās pieredzes, lai šīs kļūdas neatkārtotu jaunajā veidojumā. Tas man ļoti palīdzētu izvēlēties, par kuru partiju balsot. Man ļoti krīt uz nerviem, kad dzirdu kādu politiķi sakām šo dežūrfrāzi: “Neskatīsimies pagātnē, skatīsimies uz priekšu.” Es tūlīt viņu izsvītroju, jo tas ir rādītājs, ka neko negrib analizēt un saprast. Otra lieta, ko es gribētu redzēt, – politiķi, kurš publiski atzīs, ka, jā, būt politikā – tā nav visneizdevīgākā izvēle Latvijā, tur ir savs nodrošinājums, bet, ja pie reizes kaut ko labu varu izdarīt arī Latvijai – tas saņems manu plusu.
Latvijā šobrīd redzu, ka televīzijas reklāmā “Saskaņa” ļoti gudri rīkojas. Viņi dara tieši to pašu, ko savā vēlēšanā kampaņā ASV darīja Donalds Tramps. Viņi ir identificējuši īstas problēmas – nevienlīdzību, plaisu starp bagātajiem un nabagajiem, dzīves līmeņa atšķirības starp vidusmēra latvieti un vācieti vai zviedru un tagad spēlējas ar tām. Tramps arī solīja, ka iztīrīs to purvu – līdzšinējo ASV politisko eliti – un ka ir vienīgais, kas runā taisnību un pārstāv cilvēku intereses pret eliti. Tramps sevi pozicionēja kā autsaideru, kurš nav atbildīgs par pieļautajām kļūdām. To pašu dara “Saskaņa”. Cilvēki dzirdēja to daļu, bet neaizdomājās mazliet tālāk, ka Tramps savā reālajā darbībā iepriekš bija gan ar savu universitāti iztukšojis nabaga studentu kabatas, gan apkrāpis īrniekus savos īpašumos, gan ņēmis no nabadzīgiem un ne tik nabadzīgiem, lai vairotu savu personīgo bagātību.
Vēlētājiem priekšplānā palika vēstījums, ka šī ir ļoti netaisnīga sistēma un viņi ir tie cietēji. “Saskaņa” dara tieši to pašu. Vai vēlētājs aizdomāsies par to, ka starp “Saskaņas” līdzskrējējiem ir arī tie, kas ir kļuvuši par miljonāriem uz nabaga kredītņēmēju rēķina, jo ir līdzīpašnieki ātro kredītu firmās? To viņi priekšplānā neredzēs, diemžēl ne jau tikai “Saskaņa” ir sastiķējusi tās koruptīvās shēmas. Tas ir tas, ko vēlētājs uztvers – tie tur ir bijuši pie varas visu laiku, un, redziet, kāda nevienlīdzība ir izveidojusies.
Atzīt un labot savas kļūdas prasa ļoti lielu cilvēcisku spēku. Vai mēs neprasām par daudz no saviem politiķiem? Vai citās valstīs ir tādi piemēri?
Pirmkārt, citās valstīs nav katrā vēlēšanu ciklā tik daudz jaunu partiju. Es par to runāju, jo mums ir šī problēma: risinājums tam, ja kāda partija nonāk strupceļā, gandrīz vienmēr izskatās tāds – dibināsim jaunu partiju. Otrkārt, ar kļūdu atzīšanu ir kā nu kurā zemē. Šveicē politiķi ir spiesti atzīt savas kļūdas, jo tauta to prasa, nemitīgi ir referendumi. Viņi ļoti labi zina: ja viņi neatzīs savas kļūdas, viņi ļoti ātri “lidos”.
Lai patiesi atzītu kļūdu, ir jābūt spējai nemelot. Politiķi ir vienmēr melojuši, un politika ir samērā melīga vide. Latvijā melīgāka nekā citur. Krievijā melīgāka nekā Latvijā. Tas viss ir ļoti relatīvi. Politiķi ir vienmēr melojuši, bet mani šobrīd uztrauc tas, ka tā melošana ir uzņēmusi tādus apgriezienus kā nekad, un es nezinu, vai cilvēki vairs spēj atšķirt, kur ir melošana, kur patiesība.
Man jāatzīst, ka daudzi Latvijas politiķi ir ļoti talantīgi melotāji. Es dažreiz vienkārši brīnos, kā var, acis nemirkšķinot, ar tādu pārliecību melot. Deviņdesmito gadu sākumā es biju diplomātiskāka un saucu to par blefošanu.
Mēs jau redzam Trampa gadījumu – tāds aktiera talants. Tādi meli! Pat lielāki nekā PSRS vadoņu laikā. Viņš to pasniedz ar lielāku aktiera talantu un atraktīvākā veidā, nekā PSRS vadoņi to darīja savā laikā. Man nav pārliecības, vai Latvijas iedzīvotājs, kas samērā labi “atkoda” melus PSRS laikos, šodien tik labi to spēj. Rīki, ar ko melus izplata, ir palikuši daudz rafinētāki. Vai jaunajai paaudzei ir ielikts pamats un sūrā pieredze, lai spētu atpazīt?
Atgriežoties pie eiropeiskās pasaules uztveres. Viena lieta ir tie, kas dzīvojuši pusgadsimtu totalitārā iekārtā, bet daļa mūsu tautas dzīvoja trimdā brīvajā pasaulē, nenošķirti no Eiropas vērtībām. Daļa no trimdas atbrauca uz Latviju. Arī jūs bijāt starp tiem, kas mēģināja kaut ko darīt šeit, bet tagad jūs Latvijā vairs neesat pastāvīgi?
Pēdējos gados man bija tīri personīgi iemesli, kādēļ biju prom uz ilgāku laiku. Šajā laikā ASV nomira abi vecāki utt. Tagad jau esmu šeit biežāk.
