Vēsturiski nosacīts – izdzīvot… 24
Jā, izdzīvot. Nav tāda iekšējā orientiera pašam, bet vēlme pieslieties un izdzīvot. Brīvvalsts pirmajai paaudzei tomēr bija izteiktāks iekšējais orientieris. Viņi bija sevī uzsūkuši visu 19. gadsimta Eiropas literatūru. Viņi dzīvoja kopējā intelektuālā telpā ar pārējiem Eiropas valstu vadītājiem. Es uzskatu, ka mūsdienu paaudze ir labilāka. Vara un nauda atrodas autoritārā virzienā? Labi, dosimies tur.
Rainim bija slavenais teikums, ko viņš teica Satversmes sapulcē. Proti, Latvijai vajag pie varas nevis stipru dūri, bet gudru galvu. Diemžēl tajā laikā tas īpaši netika ievērots. Mūsdienās arī ir tendence meklēt stipro dūri, nevis gudro galvu, kas orientēsies ļoti sarežģītajā mūsdienu pasaules ainā, kur teju nekas nav melns un balts.
Dzīvot pusgadsimtu totalitārismā jau nav nekāda joka lieta, bet vai jums ir bažas, ka arī jaunākas paaudzes īsti nesaprot: mums eiropeiskās vērtības ir vajadzīgas, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi?
Ja prasītu Latvijā cilvēkiem uz ielas, kas ir eiropeiskās vērtības, es baidos, ka viņi atbildēs: “Viņi ir tie, kas atbalsta visus tos “praidus” un homoseksuāļus.” Domāju, ka tas ar nolūku ir bijis izdarīts, ka šāds vēstījums nonācis līdz cilvēkiem Latvijā un arī Krievijā, lai cilvēkiem eiropeiskās vērtības asociētos tikai ar šo aspektu.
Otra atbilde par Eiropas vērtībām varētu būt par imigrantiem – laist iekšā vienalga kuru un no kurienes. Taču abas divas šīs lietas nav galvenās eiropeiskās pamatvērtības, kaut gan varētu apgalvot, ka viena saistīta ar atvērtību, un otra ar mazākuma tiesībām. Toties abas tikušas izmantotas kā sarkanās lupatiņas, lai sakaitinātu cilvēkus. Starp citu, es uzskatu, ka Vācija kļūdījās, pārāk ātri un nepārdomāti reaģējot uz imigrācijas krīzi 2015. gadā.
Tas, ka šie divi jautājumi, kas ir ļoti jūtīgi daudziem cilvēkiem, ir galvenie, kuri tiek šodien asociēti ar Eiropas vērtībām, ir ļoti bīstami. Šīs divas lietas noteikti nebija tās galvenās vērtības, ar kurām “Jaunās strāvas” paaudze saistīja Eiropu tajā laikā. Kaut gan imigrācija bija aktuāla arī toreiz, bet no cita skatpunkta – tas, ka tev būs drošs patvērums un taisnīga tiesa, ja pēc uzbrukumiem Krievijas impērijā tev laimējās nokļūt Šveicē, tā gan bija Eiropas vērtība.
Toreiz Eiropas vērtība, pirmkārt, bija taisnīguma jēdziens – gan starp līdzvērtīgām tautām, gan starp līdzvērtīgiem indivīdiem, kur nevienlīdzība starp ļoti bagātiem un ļoti nabagiem tiktu sašaurināta. Tāda Eiropa, kur nav šķiru sistēmas ar visvareno caru tur, augšā, un kur katram indivīdam ir tikpat lielas iespējas savā valstī kā vadītājam. Mūsdienās jēdziens “Eiropas vērtības” ir sašķobījies, un pie šīs sašķobīšanās noteikti piestrādāts no tādām pusēm, kurām Eiropas eksistence ir traucējoša.
Jūs kādā rakstā par Raini citējat viņa salīdzinājumu, ka “šveicietis var paļauties uz sevi un savu demokrātiju – un mēs? Mēs pakaļ ķēmojamies monarķismam un aristokrātismam”. Mūsdienās nekur tālu neesam tikuši, paši esam radījuši lielu nevienlīdzību un demokrātiju neesam pieņēmuši kā sev ļoti būtisku.
Mums joprojām eksistē ļoti izteiktā “klanu” sistēma. Ja jūs neatrodaties kādā varas apritē – klans ir zināms varas sakopojums –, tad jums iet grūti. Darbi, biznesa iespējas, pat piešķīrumi kultūrai bieži ir atkarīgi no tā, vai jūs esat vai neesat pietuvināts kaut kādam varas lokam.
Man bieži prasa, kādēļ es neeju politikā? Es nekad neesmu bijusi un nekad neiešu politikā, bet ne tādēļ, ka es nerespektēju politiku un nedomāju, ka politiķi dara ļoti vērtīgu darbu. Iemesls ir cits. Jebkurai autoritārai sistēmai ir raksturīgs tas, ka tā telpa, kur tu kā indivīds vari darboties brīvi, neatkarīgi un nesaistīti ar politiku, ir ļoti šaura, vai dažos gadījumos kā totalitārās valstīs – tā ir neeksistējoša.
