Gudru galvu, ne stipru dūri. Vita Matīsa – par Raini un Eiropas vērtībām 24
Ar vērīgu Latvijas sabiedrisko un politiskās dzīves norišu vērtētāju Vitu Matīsu tiekamies Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, Baznīcas ielā, jo pavisam drīz – 15. jūnijā – Šveicē tiks atklāts jauns Raiņa un Aspazijas muzejs – tā būs gan jauna ekspozīcija, gan jaunas telpas. Tāpēc mūsu saruna sākas par Raini, bet neizbēgami nonākam līdz šodienas Latvijas politikai.
Dzimusi un augusi trimdā, politoloģe un starptautisko attiecību eksperte V. Matīsa Latvijā ieradās 1992. gadā, izveidojusi un vadījusi Sorosa fondu Latvijā, ieguldījusi daudz darba Stokholmas Ekonomiskās augstskolas Rīgā un Rīgas Juridiskās augstskolas dibināšanā. Joprojām lasa lekcijas Rīgas Juridiskajā augstskolā, savu laiku dala starp Latviju, Šveici un ASV.
Latviešu dzejnieku Raiņa un Aspazijas trimdas vietā Kastaņolā pēckara latviešu trimdinieki piemiņas vietu iekārtoja jau pirms 40 gadiem, un visu šo laiku tas balstījās šveiciešu labajā gribā. Tagad jauno ekspozīciju par saviem līdzekļiem veido Latvijas valsts, šveicieši nodrošina telpas bez īres maksas. “Šī ir pirmā reize, kad ir parakstīts oficiāls dokuments, kas regulē šī muzeja eksistenci, un es varu tikai cerēt, ka tagad, kad ir tāda oficiāla vienošanās, muzeja pastāvēšana būs tikpat veiksmīga un ilga, kā bija ilgus gadus bez jebkāda līguma,” saka V. Matīsa, kura jaunā muzeja veidošanā iesaistījās kā starpniece, jo trīsdesmit gadu laikā viņai izveidojušās ļoti labas un uzticības pilnas attiecības ar šveiciešiem, kuri Lugāno rūpējās par Raiņa un Aspazijas piemiņas saglabāšanu.
Kāds ir jūsu devums muzeja ekspozīcijas tapšanā?
Oficiāli man ir līgums ar Memoriālo muzeju apvienību, lai sagatavotu vienu izstādes daļu – Šveices un Latvijas attiecības caur Raiņa un Aspazijas prizmu.
Un tur caurvijas Eiropas tēma. Man tas liekas ļoti svarīgi, jo nedrīkst aizmirst, ka viens no Raiņa un Aspazijas galvenajiem uzdevumiem, sākot no “Jaunās strāvas” perioda, bija ievest Latviju Eiropas saimē. Tas viņiem bija kā tāds svēts uzdevums. Ne tikai Rainis un Aspazija bija pārliecināti eiropieši, bet teju visa šī “Jaunās strāvas” paaudze.
Pagājušajā rudenī vienā seminārā, kur bija klāt daudzi mūsu augsta līmeņa vadītāji, es izteicu tēzi, ka tā paaudze bija eiropeiskāka nekā atmodas laikā 90. gadu paaudze. Negaidīti saņēmu samērā lielu pretestību tēzei, kas man bija pašsaprotama, jo biju lasījusi Paula Kalniņa vēstules perfektā vācu valodā, Annas Ķeniņas vēstules perfektā franču valodā utt. Klāt pie pamatkomplekta – latviešu un krievu valodas – “Jaunās strāvas” paaudze pārvaldīja vismaz vienu, ja ne vairākas Rietumu valodas.
Vai to pašu varam teikt par mūsdienu vadītājiem, pat teju 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas? Es negribu apgalvot, ka Latvijas tauta tolaik bija eiropeiskāka. Taču intelektuālā elite, kas izveidoja, sākot ar “Jauno strāvu”, Latvijas Republiku, bija eiropeiskāka nekā tā elite, kas bija 1990./1991. gadā.
Tas ir vēsturiski viegli izskaidrojams, jo cara laikā tomēr bija atvērta visa pasaule, ja tev vien bija nauda un iespējas, kamēr padomju totalitārajā iekārtā mēs bijām praktiski pilnīgi noslēgti no pārējās pasaules.
Jā, un to ir grūti atzīt. “Jaunās strāvas” paaudzes vecāki jau arī bieži bija tikai lauksaimnieki, kas cītīgi strādāja, bet izglītību viņi uzskatīja par zelta vērtu un sūtīja savus bērnus mācīties. Tajā laikā Krievijas impērijā sievietes nevarēja mācīties universitātēs, tāpēc daudzas no viņām, tajā skaitā arī latvietes, brauca studēt uz Šveici, kur universitātes bija atvērtas sievietēm. Rainis, kad pirmo reizi nonāca ārzemēs Šveicē 1893. gadā, brauca uz starptautisku sociālistu pasākumu, bet viņš reizē apciemoja savu māsu Doru Pliekšāni, kura mācījās Cīrihē. Šveicē un citās rietumvalstīs tolaik izglītību ieguva daudzi latvieši.
Var jau teikt, ka tas ir kaut kāds nenozīmīgs vēsturisks fakts – šīs atšķirīgās elites, bet tam ir ļoti reāla saikne ar mūsdienām. Izvēles priekšā – Eiropa vai Krievijas impērija – Latvijas valsts pamatlicēji nesvārstījās. Viņiem nebija jautājuma, kuru izvēlēties un kādas vērtības viņiem ir svarīgas.
Mūsdienās, un šī ir tāda kutelīga tēze, kuru esmu jau vairākkārt atkārtojusi, – protams, ne visi, bet mēs Latvijas vadībā esam redzējuši ļoti daudzus cilvēkus, kuriem vadošais princips ir konjunktūrisms. 90. gadu sākumā demokrāti ir uzvarējuši, tātad viņi ir tie stiprākie? Labi, tad es arī tagad esmu demokrāts. Divdesmit piecus gadus vēlāk – tagad demagogi ir tie stiprākie? Labi, tad nu es arī esmu autoritārās sistēmas piekritējs. Te redzama diemžēl tāda nepatīkama latviešu rakstura īpašība – pieslieties stiprākajam.
