Egils Līcītis: Kad jāprot pateikt čau 0
Kopš ar troksni izgāzies un papīrgrozā izmests projekts, ar kuru paredzēja, ka Ainārs Šlesers paņemtu opā “KPV LV” jaunpartiju, ar “Saskaņu” ieņemtu noteicošo lomu valdībā un atgūtu ietekmi pie varas Latvijā, par valsts nākotni 13. Saeimas pilnvaru laikā vairs nav lielu uztraukumu.
Aldis Gobzems kā cilvēks, kura vadībā ar labi pārdomātām darbībām vajadzēja doties pretī gaišzilai nākotnei, ir izslēgts no “KPV LV” frakcijas, no advokātu asociācijas un nav dabūjis pielaidi valsts noslēpumam, varētu teikt, piedzīvojis zināmu sociālu kritumu no pirmā līmeņa sabiedriski politiskās zvaigznes pozīcijām.
un nodarbodamies ar precīzu dzīves īstenības attēlojumu, taču sevišķi elektrizēts kontakts ar masām neuzlādējas un neveidojas. Sapņojums par revanšu, tāpat kā noleģendētā politiskā spēka dibināšana ar uzticamu virsnieku līdzdalību atliekama uz “kaut kad vēlāk”.
Tikmēr vēstis no “KPV LV” nav iepriecinošas. Partijai plok reitingi, Zakatistova kungam paredzama izdošana barga likuma varai, turklāt uz vēlēšanām kopā startējušie brāļi un māsas esot saplosīti “trīsdaļīgi”. Pilsoniskā frakcijas daļa 12 deputātu sastāvā distancējusies no partijas tēva un dibinātāja aktiera Artusa Kaimiņa, kurš palicis pats ar sevi, un vēl trīs biedri no pajukušā “Gobzema piecnieka” ieslīguši pagalam izolācijā, neatbalsta vairākuma valdību, bieži strādājot roku rokā ar valdības kapračiem.
“Kam pieder valsts” ir steigā salasīts veidojums, raiba kompānija, kuras ticība un ideoloģija bija neaprakstīts dēlītis, tabula rasa, bet partijas biedri pa lielai daļai dažādi nefiltrēti dēkaiņi. Šo platformu nevar nosaukt par vietu, kurā valdītu tīri kā komunistiska partijas disciplīna, taču Saeimā nokļuvušie jaunuzņēmuma cilvēki politiski paaugušies. Daudzi jau paši prot aizsiet kurpju saites bez pieaugušo palīdzības.
Tie ir valdības paju turētāji, ar trim ministru portfeļiem līdzi piedaloties valsts politiskā pārvaldībā, sociālu, drošības, ekonomisku pasākumu vadībā, kam ministrēšanas, deputātēšanas lieta jūtami iepatikusies.
Taču tie vairs nav strīdi par valsts attīstības ceļiem un neliela nesaprašanās, kad par frakcijā notiekošo plašāka publika un koalīcijas partneri uzzina no izdotajiem karadarbības gaitas biļeteniem. Te parādās biedru grupa, kura nevēlas būt par paklausīgām mašīnām tirāna Artusa rokās, te parādās vienotību šķeļoši biedrīši – “KPV LV” veselajā galvā reiz iedētas oliņas no tā laika, kad saraksta komplektācijas periodā apzvanīja visādus fantomasus, vai tie negribētu taisīt politisko karjeru, kandidējot Kaimiņa partijā.
No kādiem zelta gabaliņiem jāšķiras? Deputāts Didzis Šmits ir lāga puika, taču ar ļoti promaskavisku, var teikt, prorublisku noslieci. Kas zina, vai neiznāks no skapja kā zināmu aprindu iesūtīts izveicīgs veikls zellis. Līdz ar to zivju Šmits ir citā formas tērpā un atsaucīgs pret opozīcijas ārdošiem priekšlikumiem. Deputāte Karīna Sprūde arī nav dūdiņa, par kuru uzdodas, bet ilggadēja “Saskaņas” līdzstrādniece, un kontakti ar saskaņiešiem joprojām silti un dzīvi.
Par trešo nošķēlušos personu – Lindu Liepiņu – stāsts ir sarežģītāks. Linda ir uzticīga partijas kursam, sākotnējo ideju pirmatnējībai, pārliecināta aktīviste atcerēties un īstenot vēlētāju komūnai dotos programmatiskos apsolījumus.
Neizbēgamo kompromisu un nejauku apstākļu diktētu atkāpju dēļ ne vien Liepiņas kundzei, bet arī melnajam tūkstotim Kaimiņa piekritēju ir iemesls vilties, un to apliecina zaudētā uzticība krītošajos reitingos.
Kurš gan labāk saprot, ko vērta ir uzticība, ja ne Linda, kura nesen atzinās žurnālam “Ieva” – ja kāds zina, kā ir, kad čalis čībās iznes atkritumus un pazūd, tad tā esmu es. Tā būs politiska drāma un smags frakcijas lēmums, bet “KPV LV” ir izšķiršanās priekšā atvadīties no kolēģiem, kuri, tā vien rādās, nemaz nav kolēģi.