“Kad sūdzējos Darba inspekcijā, tur pasmējās!” Latvijā strādājošo cilvēku šausmīgā pieredze ar darba devēju 159
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Domājams, daudzi cilvēki savā darba ņēmēja dzīvē sastapušies ar nepatīkamu attieksmi no darba devēja – tie var būt gan drakoniski darba līguma nosacījumi vai tā pārkāpumi vai arī aizskaroša attieksme darbavietā, ko moderni sauc par bosingu un mobingu.
Protams, ir daudz pārpratumu, bieži pats darba ņēmējs ir vainīgs – negodprātīgs, izprovocējis. Bet ir arī nopietni gadījumi, kad cilvēki pamatoti mēģina meklēt taisnību.
Ja pats darba devējs nemēģina palīdzēt darbiniekam, tad lielākie taisnības cīnītāji vēršas Darba inspekcijā vai tiesā. Bet tiesa maksā naudu un tur nepieciešami pierādījumi, ar emocijām tālu netikt.
Un, protams, normālam darba devējam dokumenti vienmēr būs kārtībā un lielāki resursi tiesāties. Tāpēc mobinga un bosinga lietās tiesvedības ir retas.
Bet šis ir stāsts par kādām darba attiecībām kādā lielā uzņēmumā kādā Latvijas pilsētā.
Uzņēmuma vadība uz “Latvijas Avīzes” jautājumiem pēc būtības atteicās atbildēt un piedraudēja laikrakstam ar tiesu darbiem, ja publicēsim tā nosaukumu, jo uzskata, ka tādējādi to nomelnosim.
“Latvijas Avīzes” rīcībā ir tikai vienas puses viedoklis – darbinieku stāsti, no kuriem ne visi bija gatavi vērsties Darba inspekcijā vai atklāt savus uzvārdus.
Darba inspekcija pēc žurnālista iesniegtajām ziņām veica pārbaudi savas kompetences ietvaros, taču pārkāpumus neatklāja.
Tajā pašā laikā man nav pamata neticēt darbiniekiem, tāpēc, ņemot vērā, ka darbinieku pieredze var būt interesanta un noderīga citiem, publicējam šo stāstu, neminot darbinieku īstos vārdus un nenosaucot uzņēmumu.
Kur pazuda suņu žetoni?
Antra nostrādājusi uzņēmuma filiālē kādā Latvijas pilsētā vairāk nekā astoņus gadus.
“Strādāju zooloģiskajā nodaļā, kur pavadīju daudz vairāk darba stundu, nekā bija grafikā, gandrīz katru dienu paliku ilgāk pēc darba laika, lai sakoptu nodaļu, pabeigtu iesāktos darbus un apkalpotu klientus, gadiem ilgi apgādāju nodaļas dzīvniekus ar savu sienu, svaigiem dārzeņiem, zaļumiem un koku zariem.
Strādāju no sirds, bet… Pēdējo astoņu gadu laikā veikalam nomainījušies pieci vadītāji. Un ne no viena vadītāja, izņemot pašreizējo, neesmu piedzīvojusi tādu attieksmi un sankcijas. Kopš Daigas kā vadītājas laika sākās jūtama darbinieku mainība, jo nespēja saprasties ar vadītāju,” stāsta Antra.
“Pirmoreiz Daigas kabinetā raudāju, kad sākās darbinieku novērtēšana. Toreiz viņa vēl bija vadītāja vietniece. Izrādās: esmu pilnīgi nederīga darbiniece, strādāju lēni, klientus neredzu vispār, viss ir absolūti slikti.
Jau pāris gadus biju nostrādājusi pie vairākiem vadītājiem un vietniekiem, un neviens nebija pamanījis, ka esmu tik slikta darbiniece. Kopš tā laika saprotu, kas ir psiholoģiskais terors darbavietā. Iespējams, ka tā bija kāda pārbaude. Es saņēmos, izturēju. Iestājās miers.”
Pēc kāda laika Antra aizstāvējusi kolēģi un attiecības ar vadītāju atkal sākušas šķobīties. Antra uzrakstījusi e-pastu uzņēmuma vadībai Rīgā, lūdzot palīdzību: “Inventarizējot suņu žetonus, atklājās, ka desmit trūkst. Veikala vadītāja lika pārskaitīt un meklēt, taču nekur nevarējām atrast. No mums prasīja paskaidrojumus, veica izmeklēšanu un nolēma, ka mums jāatmaksā pazaudēto žetonu vērtība 330 eiro.
Taču mēs neesam tos ne nozagušas, ne pazaudējušas. Turklāt žetoni neglabājas zooloģiskajā nodaļā, bet gan servisa centrā. Mums šķiet, ka nav taisnīgs sods, jo neesam nekādu noziegumu izdarījušas. Kādi normatīvie akti regulē inventarizācijā konstatētu iztrūkumu kompensēšanu no darbinieku algām?”
No Rīgas vienīgā atbilde esot bijusi, ka adresāts nav kompetents šajā jautājumā, un norāde, uz kādu sektoru pārsūtīt vēstuli. Tā tika pārsūtīta, un ar to komunikācija beigusies.
Bet Antra esot iekļuvusi “slikto sarakstā” un saņēmusi sankcijas: vairākus mēnešus samazinātas darba stundas bez cerībām uz piemaksu. Antra samierinājusies, līdz notika negadījums ar bruņurupuci.
Iekrita ar bruņurupuci
“2020. gada 26. oktobrī manā darba laikā no būra tika nozagts bruņurupucis. Uzreiz ziņoju maiņas vadītājam. Viņš sazinājās ar apsardzes darbiniekiem. Novērošanas kameras bija pagrieztas citā virzienā, tāpēc būri tajās neredz.
Tā kā dzīvnieks neatradās, man sastādīja aktu par izdarītu pārkāpumu un pieprasīja rakstisku paskaidrojumu. Pēc tam pieprasīja kompensēt veikalam nodarītos zaudējumus 139,99 eiro, kas ir bruņurupuča veikala cena.
Piekritu atlīdzināt zaudējumus, taču piedāvāju veikala vadītājai aizvietot nozagto bruņurupuci ar citu, tādu pašu dzīvnieku. Mums bija personīga saruna divatā vadītājas kabinetā. Daiga piekrita. Es savu vainu atzīstu pilnībā. Viņa man nāca pretim, jo saprata, ka man tas būs mazāks zaudējums,” stāsta Antra.
Viņa veikalā Rīgā par 85 eiro nopirkusi tādu pašu bruņurupuci. Ar veikala vadītāju un sektora vadītāju esot ticis apraudzīts jaunais bruņurupucis. Pirkuma dokumentus, kas Antrai bijuši, neviens nav prasījis.
Pārdevēja domājusi, ka šis gadījums tā arī beigsies. Tā tas arī bijis līdz brīdim, kad informāciju par notikušo zādzību kāds bijušais darbinieks nodevis televīzijas žurnālistu rokās.
Pārdevēja Antra žurnālistam atbildējusi, ko zinājusi.
“Bet vadītāja Daiga noliedza visu, par ko bijām iepriekš vienojušās. Mūsu pēdējā sarunā Daiga apgalvoja, ka visu “bruņurupuča stāstu” esot uzzinājusi tikai no raidījuma. Kaut gan nopirktajam bruņurupucim bija arī liecinieki vadības komandā,” stāsta Antra.
Pārdevējas un vadītājas turpmākā komunikācija izvērtusies smaga. Antrai pieprasīts detalizēts rakstisks paskaidrojums, izteikts rājiens par bezatbildīgu rīcību, pieļaujot bruņurupuča zādzību, un vēlreiz pieprasīts kompensēt veikalam radītos zaudējumus 139,99 eiro. Antra tam nav piekritusi, jo uzskatīja, ka zaudējumi ir jau kompensēti.
“Sekoja vēl dažādu pārkāpumu meklēšana, tika sastādīti pavirši akti ar atpakaļejošiem datumiem par pārkāpumiem un no manis pieprasīti paskaidrojumi. Visādos veidos centās mani morāli pazemot un piespiest, lai aizeju no darba.
Beigu beigās izslēdza mani no kopējā nodaļas darba grafika un sastādīja grafiku ar sešām darba stundām dienā un kopējām 116 darba stundām janvārī (pilna slodze būtu 160). Sapratu, ka strādāt nebūs iespējams, tāpēc piedāvāju aiziet no darba uz abpusējas vienošanās pamata, kas tika akceptēts. Veikala vadība lika saprast, ka man ir jāaiziet, jo izblamēju uzņēmumu pa visu Latviju.
Tomēr palika neatbildēts jautājums: kāpēc mani uzreiz neatlaida pēc panta, bet vēl realizēja savu mobingu?
Vadības sagatavotajos dokumentos izlasīju, ka esmu pārkāpusi uzņēmuma darba kārtības noteikumus, kas nosaka, ka jebkādā veidā kontaktēties ar masu medijiem drīkst tikai uzņēmuma valde un tās pilnvarotie darbinieki.
To nezināju. Tomēr mana sirdsapziņa ir tīra, jo runāju tikai taisnību. Neesmu uzņēmuma pretiniece un ienaidniece. Tieši otrādi: uzskatu ka tas ir ļoti pretimnākošs darbiniekiem – ir labs atalgojums, ir iespēja nopelnīt piemaksas ar centīgu darbu, ir veselības apdrošināšana un visas sociālās garantijas utt. Veikalā ir brīnišķīgs kolektīvs. Bet man arī sāp sirds par veikala vadītājas negodīgo attieksmi pret darbiniekiem, par cilvēcisko vērtību ignorēšanu, psiholoģisko teroru un mobingu,” saka Antra.
Viņa uzskata, ka notiek darbinieku šķirošana labajos un sliktajos. Par labiem kļūst tie, kuri bez ierunām pakļaujas vadītājai, nesūdzas, neslimo, neiebilst, strādā virs darba laika un, vēlams, arī nodod ziņojumus vadītājai personīgi par to, kā strādā citi darbinieki.
Par slikto varot kļūt jebkurā brīdī, ja darbinieks atļaujas pateikt kaut ko tādu, kas apstrīd vadītājas viedokli, ja darbinieku neapmierina darba apstākļi vai jebkas cits darbavietā un darbinieks izsaka savus iebildumus utt. Tad tiek uzskatīts, ka darbinieks negrib strādāt.
No “slikto saraksta” var izkļūt ar centīgu darbu un priekšzīmīgu uzvedību. Esot arī neitrālie – darbinieki, kuri strādā labi, vadītājai netraucē.
Antra ir vērsusies arī Darba inspekcijā, kur saņēmusi atbildi: lai vācot pierādījumus, ierakstot sarunas un vēršoties tiesā. Antra pagaidām tiesā vērsties negrasās.
330 eiro par žetoniem
Suņu žetonu dēļ, par ko minēja Antra, no darba uzņēmumā aizgājusi arī cita zooloģiskās nodaļas pārdevēja Larisa. Bet problēmas viņai esot sākušās ar akvārija zivtiņām.
“Mēs visi zinām, ka zivtiņas mirst – gan dabisku iemeslu dēļ, kādreiz jau atvestas slimas, saslimst uz vietas. Tā notiek visur,” man saka Larisa, sieviete ar augstāko zooinženieres izglītību.
“Pirms diviem gadiem Daiga lika parakstīt dokumentu, ka man jāsaņem sods par mirušām zivīm – 360 eiro. Es nemākot un negribot strādāt. Nepiekritu sodam un nemaksāju. No darba mani neatlaida, bet sāka dot minimālās darba stundas, tādējādi es zaudēju vairāk nekā ieguvu.”
No darba Larisa aizgājusi pēc gada, kad inventarizācijā atklājies, ka pazuduši desmit suņu žetoni. Patiesībā tie nemaz nebija pazuduši, bet nosūtīti uz citu veikalu, pārdevēja saņēmusi stingro rājienu un viņai lika maksāt 330 eiro.
“Aizgāju no darba pēc pašas vēlēšanās, bet naudu vienalga atskaitīja – biju ļoti uztraukusies un par to vairs necīnījos. Nesaprotu, kāpēc Daiga tāda. Kad nebija vadošos amatos, bija cilvēcīga, bet tad ātri izmainījās: regulāri kaunināja, ka slikti strādājam, kas tā nebija. Varbūt uz Daigu ir spiediens “no augšas” un pret darbiniekiem nevar izturēties cilvēcīgi?” spriež 53 gadus vecā Larisa.
Kādu laiku vadībai pietuvināts – Daigas vietnieks saimnieciskajos jautājumos – bijis Indulis, kurš domā: ja nebūtu cilvēkiem jādomā par iztiku, divas trešdaļas aizietu no darba šīs vadītājas dēļ. Pašam aiziet nav bijis grūti, jo bijusi sarunāta cita darba vieta.
“Daiga veikala vadības sapulcēs uzsvēra, ka darbinieki visu laiku jānodarbina, lai ne mirkli nestāv dīkā, pat uz blakus nodaļu nedrīkstēja iet redzesloku paplašināt. Esmu arī pie citiem direktoriem strādājis, bet neviens nebija tāds, kas darbiniekus tur zem negatīva spiediena kā tādus vergus. Pats arī dabūju ciest, jo Daiga neiedziļinājās manā darbā. Pārmeta, ka par daudz sēžu pie datora, bet man taču jātaisa atskaites Rīgas vadībai,” stāsta Indulis.
“Ko tu darīsi tualetē?”
Pārdevēja Marija uzņēmumā vēl strādā, bet meklējot citu darbu – tas netaisnās un pazemojošās attieksmes dēļ. Slimošanas dēļ atcelts iepriekš plānotais atvaļinājums, jo veikala vadītāja uzskatot, ka slimošana jau arī ir kā atvaļinājums.
Par to sūdzējusies Darba inspekcijā un tā nokļuvusi Daigas “slikto sarakstā”: saņēmusi mazāk darba stundu, dabūjusi rakstīt paskaidrojumus par kļūdu inventarizācijā, ka ēdnīcā nav paspējusi uzlikt sejas masku, kad tikko bija paēdusi, utt.
Vadītāja vienreiz esot viņu iespiedusi veikalā stūrī un sacījusi: “Tu man par visu samaksāsi!”
Pārdevējiem un kasieriem arī tikusi liegta pieeja preču pieņemšanas telpu un apsardzes tualetēm, kas atrodas pirmajā stāvā un ir ātri sasniedzamas no nodaļām: jādodas uz personāla telpām otrajā stāvā un jāpiesakās maiņas vadītājam.
“Šķiet, ka, pēc vadības domām, darbinieki bez vajadzības un par daudz apmeklē tualetes. Reiz Daigas vietnieks man bez aplinkiem pajautāja: ko tu darīsi tualetē?” smejas Marija.
Atlaida, jo raustīja valodu?
Pārdevēju Ināru veikala vadītāja esot vulgāri izmēdījusi, jo viņai licies, ka pārāk daudz pa eju starp plauktiem staigājot, un Inārai tūlīt nogriezusi darba stundas.
Taču trakākais ir apsarga Raivja stāsts – viņš ir pārliecināts, ka esot atlaists tāpēc, ka rausta valodu. Raustīt valodu Raivis sācis bērnībā no pārdzīvojuma, kad ģimeni pametis tēvs.
“Veikalā biju strādājis arī iepriekš, bet atgriezos 2019. gadā, kad mani uzaicināja atpakaļ. Noturējos piecus mēnešus. Jau sākumā nepatiku Daigai: tad ne tur stāvu, tad ne tur skatos… Viņa piesējās man visu laiku, bet apsardzes priekšniekam pretenziju pret mani nebija. Veikala vadītāja uzskatīja, ka nemāku komunicēt ar apmeklētājiem.
Aizgāju no darba pēc paša vēlēšanās. Kad sūdzējos Darba inspekcijā, tur pasmējās: vai tad apsargam jārunā ar apmeklētājiem? Darba inspekcijā man nevarēja neko palīdzēt, jo biju aizgājis labprātīgi.
Vēlāk no cilvēkiem veikalā uzzināju, ka Daigai nav paticis, ka raustu valodu, nevis nemāku kaut ko darīt… Tagad strādāju citā veikalā un nav nekādu problēmu.”
Uzņēmums: “Darbiniekam jāvēršas Darba inspekcijā.”
Veikala vadītāja Daiga ar mani tikties un komentēt darbinieku sūdzības atteicās. Līdz Rīgas uzņēmuma vadībai izlauzties neizdevās – tās vietā atbildi sniedza uzņēmuma apkalpojošās sabiedrisko attiecību firmas darbinieks, kura atbilde īsumā ir šāda.
Uzņēmuma ieskatā, mana savāktā informācija saturot daudz nepatiesas, nepārbaudītas un nomelnojošas informācijas, kas aizskarot gan uzņēmuma, gan tā darbinieces Daigas godu un cieņu, ceļot neslavu.
Uzņēmuma kā darba devēja rīcību, pirmkārt, esot tiesīga izvērtēt Darba inspekcija. Ja darba devējs pārkāpj darbinieku tiesības un intereses, tad attiecīgajiem darbiniekiem savu tiesību un interešu aizstāvībai esot iespējams vērsties ne tikai Darba inspekcijā, bet arī tiesā.
Vēl sabiedrisko attiecību darbinieks piedraudēja ar tiesu darbiem, ja manis savāktā nepatiesā un neslavu ceļošā informācija tiks publicēta. Veikala vadītājai būšot pamats vērsties tiesā par informācijas atsaukšanu un kompensācijas piedziņu – un uzņēmums šo tiesāšanos atbalstīšot.
Darba inspekcija pārkāpumus neatrod
Tā kā manis uzklausītie cilvēki nebija rakstiski lūguši Darba inspekciju veikt pārbaudi par savām sūdzībām, to lūdzu es kā žurnālists. Pārbaude ilga divus mēnešus. Saņēmu rakstisku atbildi, ka pārkāpumi nav konstatēti.
Jāsecina – Darba inspekcija nav izmeklējošā iestāde tādā izpratnē, kas var konfrontēt cilvēkus un pratināt, tikai iepazīstas ar rakstiskiem paskaidrojumiem un pēta dokumentus.
Darba inspekcija sazvanījusi Antru, Ināru, Larisu, Raivi, kas piekrituši sniegt informāciju rakstveida paskaidrojumā. Viņiem izsniegtas paskaidrojuma veidlapas. Rakstveida paskaidrojumu par mobingu darbavietā iesnieguši tikai Antra un Raivis. Marija un Indulis netika sazvanīti.
Darba inspekcija konstatējusi, ka Antrai ar darba stundām viss bijis kārtībā atbilstoši noslēgtam darba līgumam, darba samaksas ieturējumi neesot veikti. Antrai neesot bijusi noformēta vienošanās par zaudējumu kompensēšanu un neesot veikti ieturējumi par nozagto bruņurupuci.
Par konkrēto gadījumu sastādīts akts, saņemts paskaidrojums. Darbiniecei izteikts piedāvājums atlīdzināt zaudējumus, ieturot tos no viņas algas vairākos maksājumos, taču darbiniece tam nav piekritusi.
Iegādāties citu bruņurupuci bijusi darbinieces pašas iniciatīva, kas nav bijusi saskaņota ar darba devēju. Darbiniece patvaļīgi ienesusi veikalā bruņurupuci, kura izcelsme nav zināma, un ievietojusi to būrī, tādējādi pārkāpjot uzņēmuma iekšējo instrukciju.
Tiklīdz šis fakts atklāts, bruņurupucis atdots atpakaļ darbiniecei. Par bruņurupuča patvaļīgo ienešanu veikalā darbiniecei pieprasīts sniegt rakstveida paskaidrojumu.
Uzņēmuma vadība nav saņēmusi no veikala darbiniekiem nevienu sūdzību (ne rakstisku, ne mutisku) par veikala vadītājas vadības stilu vai iespējamo psiholoģisko teroru un mobingu.
“Izvērtējot visus lietā esošos pierādījumus, netika iegūti tieši pierādījumi, ka darbinieki tiek pakļauti mobingam, psiholoģiskajam teroram no veikala vadītājas Daigas puses,” teikts Darba inspekcijas pārbaudes materiālos, ko saņēmu, kā arī norādīts, ka saskaņā ar Darba likuma 30. pantu un Darba strīdu likumu individuālie tiesību strīdi starp darbinieku un darba devēju, ja tie nav izšķirami uzņēmumā, izšķirami tiesā.
UZZIŅA
Kas ir mobings un bosings
Mobings darbavietā (tulkojot no angļu valodas, “to mob”: uzbrukt barā, indēt) ietver manipulāciju ar personu, viņas kontrolēšanu, noniecināšanu, apkaunošanu, noraidīšanu un izslēdzošu uzvedību sociālos kontekstos, kā arī kaitējumu reputācijai vai tās apdraudējumu.
Mobings iekļauj arī emocionālo vardarbību – pazemošanu ar vārdiem. Darbavietā mobings var izpausties sarakstē, telefonsarunās, attieksmē pret cilvēku, tostarp baumu izplatīšanā.
Tie var būt mutvārdos vai rakstveidā izteikti aizskārumi. Tā var būt arī ignorēšana, tiesību ierobežošana, nevienlīdzīga attieksme. Mobings var tikt īstenots darba kolektīvā, mobingam no padoto puses var būt pakļauts arī priekšnieks vai darba vadītājs.
Mobings, ko īsteno darba devējs, ir bosings. Tā ir darba devēja veikta prettiesiska darbība vai psiholoģiskais terors pret darbinieku, piemēram, darba līgumā noteikto prasību pārkāpums, nevienlīdzīga attieksme pret darbinieku u. tml.
Avots: lvportals.lv
Darba inspekcija: mobingu vērtē tiesa
Cik bieži mobinga, bosinga lietās Darba inspekcijā vēršas? Vai ir kāda lieta, kad darba ņēmējs ir uzvarējis? To pēc konkrētā gadījuma izskatīšanas vēlreiz jautāju Darba inspekcijai.
Atbild Darba inspekcijas sadarbības un attīstības nodaļas vadošā eksperte datu analīzes un statistikas jautājumos Ilze Kalniņa: “Darba inspekcija saskaņā ar likumā noteikto kompetenci uzrauga un kontrolē darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības regulējošo normatīvo aktu prasību ievērošanu. [..]
Inspekcija pamatā īsteno uzraudzību par Darba likuma prasību ievērošanu. Lai nodrošinātu vienu no darba tiesību pamatprincipiem – vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem, Darba likumā ir iekļauti vairāki panti. [..] Mobinga un bosinga jautājumi nav ietverti Darba likuma tiesiskajā regulējumā.
Atbildība par personas goda un cieņas aizskaršanu ir noteikta Civillikuma 2352.1 pantā, kurš paredz tiesības aizskartai personai vērsties tiesā, t. sk. prasīt arī mantisku atlīdzību par savu tiesību aizskārumu.
Šādi strīdi tiek klasificēti kā individuāli tiesību strīdi. Saskaņā ar Darba likuma 30. pantu gadījumā, ja individuāli tiesību strīdi starp darbinieku un darba devēju nav izšķirti uzņēmumā, tie ir izšķirami tiesā. Darba inspekcijas kompetencē neietilpst individuālu tiesību strīdu risināšana. [..]
Darba inspekcija visbiežāk saņem darbinieku iesniegumus par atšķirīgas attieksmes principa pārkāpšanu, nosakot darba samaksu [..], kā arī par vienlīdzīgu tiesību principa neievērošanu, ievietojot darba sludinājumus.
Kopumā vērtējot saņemto iesniegumu skaitu, kuros norādīts uz iespējamiem vienlīdzīgas attieksmes pārkāpumiem, jāsecina, ka tas ir ļoti neliels un veido nepilnus 2% no visiem iesniegumiem. [..]
2019. gadā vienlīdzīgu tiesību principa nodrošināšanai Darba inspekcija izdeva divus rīkojumus un pieņēma vienu lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu darba devējam, 2018. gadā pie administratīvās atbildības tika saukti trīs darba devēji.
Savukārt psiholoģiskā terora kvalifikācija un mobingu apliecinošo pierādījumu vērtēšana ir tiesas kompetencē.”
Tiesībsargs: konfliktu jācenšas risināt darbavietas iekšienē
Tiesībsarga birojā par iespējamu mobingu vai bosingu darbā cilvēki vēršoties samērā bieži. Tās esot sūdzības ar konkrētu situācijas aprakstu un lūgumu palīdzēt atrisināt un novērst izjustās vai piedzīvotās netaisnības darbā.
Tāpat esot arī e-pasti un zvani, kuros cilvēki lūdz konsultāciju. Bet tikai ļoti retos gadījumos mobingu un bosingu iespējams identificēt un pierādīt. Bieži emocionālas nesaskaņas darbā iesniedzēju ieskatā tiekot nepamatoti interpretētas kā mobings vai bosings, jo ne katra darba devēja strikta un noteikta prasība darbiniekam būtu vērtējama šajās kategorijās.
Cita problēma – šie jēdzieni iedzīvotāju iesniegumos tiekot vispārēji piesaukti, neatklājot konkrētus faktiskos vai tiesiskos apstākļus, kurus būtu nepieciešams pārbaudīt, uzklausot arī darba devēja viedokli. Citkārt darbinieki vēloties palikt anonīmi un neļaujot tiesībsargam prasīt paskaidrojumus darba devējam.
Tiesībsarga prakse liecinot, ka emocionāla rakstura strīdus, kas rodas darbā, neesot iespējams atrisināt ar juridiskiem līdzekļiem vai procesiem. Aiz mobinga un bosinga bieži vien slēpjoties pušu raksturu un temperamentu nesaderība, atšķirība audzināšanā, ētiskuma un empātijas trūkums vai atšķirīga izpratne par darba organizāciju un saziņas kultūru.
Tiesībsarga ieskatā strīda situācijas darba tiesiskajās vai dienesta attiecībās maksimāli jācenšas risināt starp konfliktējošām pusēm darbavietas iekšienē, resora ietvaros, tiklīdz ir pirmais signāls par domstarpībām, lai konflikts neeskalējas.
Pārsūdzības procesi ārpus darbavietas vai resora un tiesāšanās, ja vien pierādījumi, faktiskie un tiesiskie apstākļi nav par labu darba ņēmējam, var nesniegt gaidīto apmierinājumu, tieši otrādi – var turpināt uzturēt rūgtumu, aizvainojumu un netaisnības sajūtu, tērēt finanšu un laika resursus neauglīgai cīņai, jo sevišķi, ja konfliktējošās puses turpina strādāt kopā.
Tiesībsarga ieskatā spēkā esošo tiesisko regulējumu darba tiesību jomā nav nepieciešams papildināt ar kādu speciālu likumu par mobingu un bosingu. Tas neatrisinātu emocionālās un saskarsmes problēmas darba attiecībās, drīzāk sasietu rokas tiesību piemērotājam. Katra konfliktsituācija darbavietā esot ļoti unikāla.
