Kad “Hamas” teroristi viņu sašāva, viņa zināja, ka ir tikai viens cilvēks, kas var glābt viņas dzīvību… 46
22 gadus vecā Neta Portala nebija runājusi ar savu tēvu sešus gadus pēc vecāku šķiršanās. Bet, kad “Hamas” bruņotie kaujinieki ielauzās viņas mājā un raidīja pret viņu sešus šāvienus, viņa zināja, ka viņš ir vienīgais, kurš var glābt viņas dzīvību, ziņo “BBC“.
Policists un sievietes tēvs Šimons Portals brīdī, kad saņēma ziņo no meitas, atradās tuvējā pilsētā – Sderotā.
“BBC” satiek Netu Telavivas slimnīcā, kur ārsti ir rūpīgi izņēmuši katru lodi no viņas ķermeņa – piecas no viņas kreisās kājas un vienu no labās.
“Viņi sāka šaut tā, it kā mēs nebūtu nekas”
Viņa trīc, atceroties, kā bruņotie vīrieši ielauzās telpā, kur viņa tajā brīdī atradās, un pirmo reizi atklāja uguni. Viņi šāva uz cilvēkiem. Viņi šāva uz bērniem. Un cilvēki kliedza: “Lūdzu nē, lūdzu, nē!” “Es mēģināju nezaudēt samaņu, jo negribēju mirt,” viņa pastāsta.
Viņai blakus sēž viņas draugs Santjago jeb Santi, kuram ir grūti valdīt asaras. Pāris bija pavadījuši četrus mēnešus Kfar Azā – vietā, ko viņi raksturo kā skaistāko uz zemes.
“Neta, lūdzu, atver logu. Lūdzu, lec,” sievietei teicis Santi. “Es pavēru logu un ieraudzīju tur 10 vai 15 teroristus,” viņa atceras. Viņi stāvējuši uz mašīnas ar lielu ložmetēju, smēķējuši un smējušies, it kā atrastos atvaļinājumā.
Neta stāsta, ka viņai un viņas draugam bija bail lēkt, taču, kad uzbrucējs iemeta istabā granātu, Santi viņu satvēra un viņi kopā izlēca pa logu.
“Teroristi mūs ieraudzīja un sāka šaut tā, it kā mēs nebūtu nekas,” viņa raudot stāsta. Viņi raidīja pret viņu vēl vairāk ložu, trāpot sievietei kājā. Santjago izdevās viņu nogādāt drošībā divas ielas tālāk, kur viņi paslēpās. Kamēr Santjago izmantoja savu kreklu, lai mēģinātu apturēt asinis, kas plūda no Netas kājām, viņai izdevās vēlreiz nosūtīt tētim ziņu, kurā viņa paziņoja, ka ir sašauta, un lūdza, lai viņš nāk pie viņas.
Sirds gandrīz apstājās
Slimnīcā, sēžot pie meitas, Šimons stāsta, kā bija saņemt šo ziņu. “Mana sirds gandrīz apstājās. Es biju ļoti dusmīgs.”
Policists ar savu netrafarēto auto jau bija ceļā uz Kfar Aza, bet, kad viņš ieradās, bruņoti vīri atklāja uguni pret viņu, un viņš šāva pretim. Šimonam izdevās no viņiem aizbēgt. Viņš atgriezās otrreiz, viss bija kluss, tāpēc viņš sauca Netu.
“Pēkšņi pie manas mašīnas pieskrēja trīs bērni, jo bija dzirdējuši, ka es kliedzu ebreju valodā. Un es atvēru durvis. Viņi sāka kāpt priekšā, bet tajā brīdī parādījās divi teroristi un šāva uz mums,” viņš stāsta. Viņam izdevies aizbēgt kopā ar trim meitenēm.
Viņš nezināja, kur dzīvo viņa meita, tāpēc devās uz īsziņā saņemto “lokāciju”. Tad viņš viņu atrada. Viņš iesēdināja Netu automašīnas aizmugurē, un kopā ar Santjago, kuram arī bija iešauts kājā, brauca uz tuvāko slimnīcu.
“Mana skaistā meita. Esmu viņu atguvis”
Šimons skatās uz savu meitu slimnīcas apģērbā un priecājas: “Mana skaistā meita. Esmu viņu atguvis.”
Taču viņa atvieglojumu pārņem dusmas un skumjas: “Viņa vienmēr ir bijusi par mieru. Viņa tic tikai mieram un nesaprot, kāpēc viņi nogalināja mazus bērnus.”
Uz jautājumu, kā Izraēlas valdībai, viņasprāt, būtu jāreaģē uz viņas kopienas slaktiņu un citām zvērībām, Neta atbild:
“Jūs vēlaties dzirdēt patiesību? Es vairs nevēlos “Hamas” savā dzīvē. Mums tie ir jāiznīcina pa vienam. Mums ir jābūt stipriem. Armijai ir jāatrodas Gazā.” “Viņiem ir jānogalina viens terorists pēc otra. Es no visas sirds vēlos mieru, bet domāju, ka miera nebūs,” saka Neta.
“Mana valsts nevēlas nodarīt pāri civiliedzīvotājiem. Es nevēlos kaitēt civiliedzīvotājiem. Es vēlos, lai viņi tiktu izglābti. Es nedomāju, ka viņiem ir jāmirst. Tāpat kā man nevajadzēja mirt. Viņi ir tādi paši kā es. Bet mums ir jācīnās,” uzsver meitene.
