Aivars Eipurs: Kad grāmata par lielu 0
Arī padomju laikā gadījās būt dzīvokļos, kur ne visai izsmalcinātās, taču tolaik neiztrūkstošās standarta mēbeles – sekcijas – plauktos grāmatu bija maz vai tikpat kā nebija, tikai viens vai vairāki glāžu komplekti. Taču cilvēki grāmatas pirka daudz vairāk, jo – kā lai citādi izskaidro grāmatu metienus, kuri salīdzinājumā ar šodienu bija milzīgi – desmit vai desmitiem reižu lielāki.
Kas noticis? Līdz ar kapitāla, šoreiz vienalga, tirgus vai banku, kā tas ir pie mums, attīstību, ir daudz vairāk iespēju, kā iztērēt naudu. Cilvēki tagad ir daudz ekonomiskāki vai arī kļuvuši par citu mantu draugiem, un gandrīz izmiruši tādi, kuri par grāmatām iztērē pusi algas vai stipendijas. To vairs nedara pat rakstnieki. Lūk, ko ar mums izdarījis “jaunais laiks”. Grāmatu prestižs ir dramatiski krities. Arī bibliotēkas, tostarp Gaismas pils, vakaros nav pārpildītas un nevienu vakaru nestrādā pēc astoņiem – jau tā esot maz cilvēku. Te gan piebilde – vismaz vienu darbdienas vakaru līdz desmitiem varētu gan strādāt, jo daudzi, kuri pēc darba, ticamāk, nebrauks uz bibliotēku uz stundu, tērējoties arī par ceļu, bet uz trim stundām, līdz pusdesmitiem to varētu darīt.
Prasme rūpēties par sevi jeb “veselīgs” egoisms ir būtisks, lai cilvēks varētu reāli par sevi pastāvēt, īpaši šajā ambīciju laikmetā, taču lielākā daļa egoisma ir kā liekais svars vai kas briesmīgāks, un, blakus citām privilēģijām, ko dod grāmatu lasīšana, ir arī šāda: proti, lasīšanas laikā egoisms pazūd, turklāt nepiespiestā veidā. Iejūtoties lasītā romāna vidē, tu aizraujies, nemēģinot parādīt romāna varoņiem, kāds tu – labāks vai sliktāks – esi. “Kas var būt labāks par šo?” – atpūsties no sava egoisma.
Vai nu tu lasi, vai nelasi, pirms pusotras nedēļas bija lieliska iespēja doties uz Grāmatu izstādi Ķīpsalā, kur, iekļūstot par minimālu ieejas maksu, varēji, ja ne nopirkt vai neierobežoti apmainīt grāmatas maiņas punktā, tad vismaz paskatīties uz tām vai uz grāmatu izdevējiem un tirgotājiem, bieži vien vienā personā, kā arī kaut uz brīdi apmeklēt daudzus pasākumus vai arī veltīt kādam pasākumam laiku pilnībā. Arī rakstniekus varēji satikt. Ikgadējie Grāmatu svētki saskaņā ar rīkotāju, dalībnieku un apmeklētāju vērtējumu šogad bija jau daudz kvalitatīvāki nekā iepriekšējos gadus. Šķita, ka visus iesaistītos vieno noruna, ka jāaptur grāmatniecības prestiža krišanās. Par spīti mazajiem, bet varenajiem grāmatu konkurentiem, kuri reizēm draudīgi ierūcās vai vilinoši iemurrājās somiņās, kā arī žakešu vai bikšu kabatās un kurus sauc par mobilajiem telefoniem. Jā, par spīti tiem, ar visu viņu interneta pieslēgumu.
Grāmatu svētku apmeklējums topiektdien man sākās uz augstas nots – apmeklēju itāļu rakstnieka un domātāja Nučo Ordines lekciju, kuru bija iespējams noklausīties sakarā ar to, ka nesen Jāņa Rozes apgādā iznākusi viņa grāmata “Par nelietderīgā lietderīgumu”, kas ir kā dadzis acī gan Itālijā, gan Latvijā tiem, kuri domā, ka naudai jāseko naudai un vēlreiz naudai, bet pārējais – gan jau kaut kā. Droši vien esat lasījuši vai pat nobraukuši garām universitātes ēkai Pārdaugavā starp Gaismas pili un Torņakalna staciju, kur būvniecības darbos nupat nejauši uzietas cita gadsimta ēku konstrukcijas, to augšējā daļa, kas grimusi zemē gluži kā Burtnieku pils dzelmē. Kāpēc to rakstu? Tāpēc, ka Nučo Ordine pieminēja arheoloģiskos izrakumus, kuri varētu būt pēc gadu desmitiem, pat ne simtiem, un būtu vajadzīgi cilvēki, vismaz viens, kurš prastu izlasīt senus uzrakstus, kuri būtu, piemēram, sanskritā. Taču nebūtu neviena sanskrita valodas pratēja, jo, lūk, šodien, likvidēta sanskrita studiju nodaļa, kurā ir tikai divi studenti un tādu “sīkumu” dēļ nav vērts algot profesoru, “nav rentabli”. Profesors, kā zināms, nedzīvos saules mūžu. Tātad…
Uz jautājumu: kāpēc ir tā, ka rakstnieks varēja uzrakstīt, tulks varēja iztulkot, bet es nevaru izlasīt? – pieņemu tikai divas atbildes. Viena – es šobrīd lasu citu grāmatu. Otra – es vairs neprotu lasīt. Opcija “negribu” netiek pieņemta.
