“Kad gadiem es pāri skatos” 0
– Laikam tāpēc, ka esmu jau tik vecs, mani sākuši dēvēt par leģendu, – ar humoru spriež kādreizējā estrādes zvaigzne, dziedātājs OJĀRS GRĪNBERGS, kurš 19. novembrī svinēs septiņdesmito dzimšanas dienu.
Tai par godu “Mikrofona ieraksti” sērijā “Leģenda” izdod Ojāra Grīnberga dziesmu albumu, ko tā arī sauc – “Leģenda Ojārs Grīnbergs”. Albuma prezentācija notiks dziedātāja dzimšanas dienā.
Dodoties pie mākslinieka uz mājām, saprotu, ka labi jāiegaumē ceļš, jo mēs jau netiksimies tikai vienu reizi. Ojāra Grīnberga dzīve ir notikumiem un atmiņām tik bagāta, ka vienā rakstā tā nesatilpst. Pirmajā reizē runājam par Ojāru Grīnbergu un dziesmām. Mākslinieks gan teic, ka nākamajā reizē mums būs jātiekas viņa dzīvoklī Purvciemā, jo namā, kur esam patlaban, Ojārs dzīvo tikai līdz pirmajām salnām.
Vispirms painteresējos, kā tad dziedātājs svinēs septiņdesmit gadu jubileju.
– Svinības notiks īstajā dienā – 19. novembrī klubā “Četri balti krekli”. Tas būs muzikāls vakars, kurā piedalīsies Margarita Vilcāne, Viktors Lapčenoks, Žoržs Siksna, Māra Krievkalne, Ira Krauja, Noriņas māsa Māra Bumbiere. Kopskaitā ap sešdesmit cilvēku, kurus šajā dienā vēlos redzēt sev līdzās. Žēl, ka Raimonds Pauls nevarēs piedalīties, jo viņam ir kas cits šajā dienā darāms. Viesu pulkā būs arī ķirurgs, profesors Jāzeps Baško, jo diez vai bez viņa palīdzības es varētu sagaidīt šo jubileju. Pirms pieciem gadiem manas plaušas skāra smaga slimība, bet, pateicoties daktera spējām, esmu ierindā.
Domāju, ka katram dzīves gadu desmitam ir savs skaistums – gan sešdesmitajam, gan septiņdesmitajam, taču par astoņdesmito vairs nezinu, grūti pateikt. Bet atmiņu ir daudz, vismaz ir, ko prātā pārcilāt.
No virpas uz skatuvi
Ojāra Grīnberga dziedātāja karjera aizsākās lauksaimniecības mašīnu remonta rūpnīcā “Stars”, kur viņš, sešpadsmitgadīgs jauneklis, strādāja par virpotāju. Tur Ojārs satika puisi, kas spēlēja klavieres. Viņam bija paziņas – kontrabasists un bundzinieks, ar kuriem kopā brīvdienās spēlēja ballītes dažādos klubos.
– Līdz tam nezināju, ka es varu dziedāt, bet tad kaut ko padungoju, un man teica – tu vari. Mūsu blice laida vaļā rokenroliņus, sākot ar Elvisu Presliju. Kopējām viņa mūziku, piespēlējām, un es angliski rāvu vaļā dziesmas, – atceras Ojārs.
Vai tad viņš tolaik zināja angļu valodu?
– Nē, taču toreiz varēja dziedāt jebkurā valodā, jo neviens neko nesaprata. Noklausījos ierakstā, kā dzied, un darīju līdzīgi. Man pat izteica komplimentu, cik labi dziedu angliski, – nosmaida Ojārs.
Ja reiz viņam ir dabas dots talants, tad varbūt “vainojami” gēni? Vai vecāki arī bija apveltīti ar labām balsīm?
– Mēs dzīvojām divatā ar māti, kura strādāja rūpnīcā VEF un dziedāja dažādos koros. Bijām trūcīgi, tāpēc jau piecpadsmit gadu vecumā kļuvu par mācekli “Starā”. Tēvu neesmu redzējis, viņš bijis gleznotājs. 1943. gadā tēvs nokļuva darba nometnē Vācijā, bet pēc kara – krievu zonā, ar ko arī viņa dzīve beidzās.
Toties Ojāram no sešpadsmit gadu vecuma sākās dziedātāja karjeras augšupeja. Ar pieminēto ansambli uzstājās Tramvaju un trolejbusu parka klubā, Rīgas medicīnas darbinieku klubā, Skolotāju namā, kur pirms viņa bija dziedājis Bruno Oja.
Liktenīgais pulkvedis
– Es biju kļuvis par tādu kā zvaigzni, daudzi mani pazina. Vēl dziedāju arī restorānā “Tallina”, kas tolaik bija šausmīga dzertuve. Uz turieni nāca jūrnieki, lai nodzertu savu naudu, netrūka arī prostitūtu. Tad man paveicās iepazīties ar kādu pulkvedi. Tas notika 1962. gadā. Pēc kādas uzstāšanās viņš pienāca klāt un teica – man patīk, kā tu dziedi, atnāc pie manis uz daļu aprunāties. Toreiz nodomāju, pulkvedis ir krietni iedzēris un pats nezina, ko runā. Kad aizgāju, viņš jautāja – vai gribi dziedāt un dienēt Rīgā? Tad pielasi klāt vēl kādus piecus vai sešus muzikālus puišus, lai armijai būtu savs orķestris. Neticēdams pārjautāju – vai nopietni? Viņš atcirta – ja saku, tā būs! Tā satikāmies ar Jāni Zirni, Māri Namnieku un vēl četriem muzikāliem puišiem. Orķestra nosaukumu vajadzēja izvēlēties pēc armijas principiem. Sākumā bija “Sirpis un āmurs”, bet vēlāk pārdēvējāmies par “Zvaigznīti”, kam arī sakars ar armiju. Biju laimīgs, ka mani neaizsūtīja dienēt uz Krievzemes plašajām ārēm, bet varēju palikt Rīgā un piedevām vēl dziedāt. 1966. gadā mūsu “Zvaigznīte” plūca laurus “Liepājas dzintarā”. Nezinu, ja nebūtu saticies ar pulkvedi, vai maz rastos tāda “Zvaigznīte”, kurā spēlējuši arī Zigmars Liepiņš, Uldis Stabulnieks, un vai maz es būtu kļuvis par dziedātāju. Tieši “Zvaigznītē” mani bija ievērojis Raimonds Pauls. Kad dienests armijā beidzās, Pauls uzaicināja uz noklausīšanos savā ansamblī REO. Neatceros, ko nodziedāju, bet laikam jau bija labi, jo mani pieņēma.
Papu, saki mammai pats
– 1966. gada novembrī beidzu dienēt, bet decembrī jau sēdēju ar REO dalībniekiem vilcienā, lai dotos uz Moldāviju, kur norisinājās Latvijas kultūras dienas. Mani ceļabiedri bija Zdislavs Romanovskis, Sallija Landau, sieviešu vokālais ansamblis. Pauls man vēl nebija uzrakstījis nevienu dziesmu, es dziedāju ārzemnieku, sociālistisko valstu komponistu sacerētās melodijas. Man koncertā bija jādzied pirmajam, kā jau jaunpienācējam. Koncertu noslēdza populārākie dziedātāji. Pēc laiciņa, kad man jau koncerta pirmajā daļā ļāva dziedāt pēdējam, izjutu to kā lielu sasniegumu.
Pirmo dziesmu Raimonds Pauls jaunajam dziedātājam sakomponēja 1968. gadā – “Papu, saki mammai pats”, ko viņš dziedāja duetā ar Noru Bumbieri. Pēc tam nāca “Zilie lini”, “Mirdzošais gliemežvāks”, “Nepārmet man”, “Somu pirts”, “Tu, mana labā”, “Sens tik sens”, “Vecmāmiņ, labā” un pārējās dziesmas, kas veido Ojāra Grīnberga zelta fondu un vēl aizvien ir klausītāju iecienītas.
Peļņā pēc automašīnas
Lai arī pirmais duets dziedātājam bija ar Noru Bumbieri, bet par viņa skatuves partneri daudzu gadu garumā kļuva Margarita Vilcāne.
– Margarita REO pievienojās vēlāk, un Pauls nolēma, ka mēs dziedāsim duetā. Tolaik Latvijā dueti vēl nebija populāri, bet publika mūs ar Margaritu uzņēma ļoti sirsnīgi.
1972. gadā Pauls aizgāja no REO un es arī to uz gadu pametu. Biju nolicis autovadītāja tiesības un vēlējos iegādāties savu braucamo. Tāpēc nolēmu pelnīt lielo rubli. Dziedāju Jūrmalas restorānā “Lido”, pēc tam kolhoza “Ādaži” grupā “Suvenīrs”, kur biju kā galma dziedātājs, jo uz kolhozu miljonāru brauca daudzi ārzemju viesi.
Kādas markas automašīnu tad Ojārs par nopelnīto naudu iegādājās?
– Nopirku elites klases moskviču, kas maksāja lielu naudu – trīs tūkstošus rubļu. Pēc Paula aiziešanas pie REO vadīšanas stājās viens no labākajiem trompetistiem Aivars Krūmiņš. Viņš man teica – ko āksties, nāc atpakaļ uz REO. Pēc pāris gadiem REO izjuka, un tad mēs ar Margaritu izveidojām savu ansambli, kam par pirmo vadītāju pieaicinājām Uldi Stabulnieku. Ja nemaldos, 1976. gadā viņš mūs pameta, jo nevēlējās mēnešiem ilgi doties koncertturnejās pa Krievzemi. Tad izveidojām ansambli “Tip top” Imanta Pauras vadībā. Mums pievienojās arī dziedātāji Adrians Kukuvass un Antra Ozola.
Ar koncertiem bijusī PSRS ir izbraukāta krustām šķērsām, redzētas daudzas skaistas vietas. Īpaši man patika Vidusāzija, Suhumi, Soči, Murmanskā skatītā ziemeļblāzma, kas karājās gandrīz vai pie deguna. Mums centās nodrošināt vislabāko transportu un viesnīcas. Eksotiska šķita Mongolija, kur koncertējām padomju karaspēka daļās.
Lapas dzeltenās
Ojāra un Margaritas Vilcānes draudzene Tamāra bija aizprecējusies uz Maskavu un strādāja “Moskoncertā”. Ar viņas palīdzību duets uzstājās teju vai visās sociālistiskajās valstīs – Čehoslovākijā, demokrātiskajā Vācijā, Ungārijā, pat tālajā Kubā.
– Savu vārdu Krievijā iekarojām ar Paula dziesmu “Lapas dzeltenās”, tāpēc mums arī tika dota zaļā gaisma koncertēšanai ārvalstīs. Dziesmu ierakstīja Krievijas televīzijā, un tas bija kā bumbas sprādziens. “Lapas” sāka dziedāt uz katra stūra, un mēs kļuvām populāri, – atceras dziedātājs.
Slava bija, bet vai darba samaksa atbilda?
– Kaut ko jau iedeva, tā saucamo komandējuma naudu, kas nebija nekāda lielā. Kubā gan naudas pietika, bet tie bija bezvērtīgi papīrīši. Tur arī nebija ko pirkt, izņemot rumu un cigārus. Prātā palicis Rostokas starptautiskais šlāgerfestivāls, kurā izcīnīju otro vietu kā solists un trešo vietu kā publikas mīlulis. Dziedāju “Zilos linus”, lēkāju pa skatuvi kā trusis, laikam tāpēc iepatikos publikai. Festivāla žūrijā bija arī Raimonds Pauls. Es turp biju devies ar “Moskoncerta” ziņu. Balvā saņēmu vairākus tūkstošus vācu marku, bet “Moskoncerta” vadība pateica, ka drīkstu paturēt tikai komandējuma naudu, kas bija 30 markas dienā, pārējā nauda jānogādā PSRS sūtniecībā. Es negribēju blēdīties, bet kaut kā kļūdījos aprēķinos un paturēju sev par divdesmit markām vairāk. Pirms Jaunā gada saņēmu draudu vēstuli no Maskavas, kurā bija rakstīts – ja nesamaksāšu trūkstošās markas, tad saņemšu sodu un nāksies šķirties no desmitreiz lielākas naudas. Tā man bija Jaungada “dāvana”.
Paulam nav sliktu dziedātāju
Dzirdēts, ka dažs labs bijušais Paula favorīts ir tā kā apvainojies uz Maestro, ka neraksta viņam jaunas dziesmas un pametis dziedātāju likteņa varā. Ojāram gan tas nav saprotams.
– Pauls ir radošs cilvēks, tāpēc nevar apvainoties, ka viņš meklē jaunus talantus. Tā viņš rīkojas līdz šim brīdim. Man nekāda ienaida nav, vēl aizvien esam draudzīgās attiecībās. Varu pateikties Paulam, ka viņš mani izaudzināja par dziedātāju. Pienāca brīdis, kad Pauls man pateica – nu, putniņ, lido pats, ja vari. Ja nevari, vaino sevi, un es varēju. Paulam nav sliktu dziedātāju, ir vērts viņiem rakstīt, – uzskata Ojārs.
Dziedātājs atzīstas, ka no lielkoncertiem jau esot noguris. Pēdējie notikuši pērn un aizpērn, kad kopā ar Margaritu Vilcāni, Viktoru Lapčenoku un Žoržu Siksnu devušies koncertturnejās, lai vāktu līdzekļus Noras Bumbieres piemineklim, kas nu beidzot Jelgavā ir uzstādīts.
– Man zvana, lai aicinātu uzstāties viesībās, un es arī to daru. Kādu stundiņu vai pusstundiņu varu padziedāt senos, labos Paula meldiņus. Reizēm jubilāram mani izved priekšā kā tādu Ziemassvētku vecīša pārsteigumu, – nosmaida Ojārs Grīnbergs.
Nākamajā žurnāla numurā uzzināsiet par Ojāra Grīnberga dzīvi ārpus skatuves.
