Stress, kas laupa apetīti 0
Pretēji procesi notiek spēcīgā negatīvā stresā. Ēšana nav ne prātā, jo organisms nevar atļauties tērēt enerģiju barības uzņemšanai un pārstrādei. Visi spēki var būt nepieciešami, lai adaptētos jaunajos apstākļos, organisma hormonu sistēma sagatavojas bēgšanai vai cīņai. Līdzīgi notiek psiholoģiskajās krīzēs. Piemēram, svars, kas daudzus gadus krāts, dzīvojot neapmierinošās pāra attiecībās, var izkust dažos mēnešos šķiršanās laikā izteiktas spriedzes, trauksmes un jaunu izaicinājumu dēļ. Cilvēka organisms koncentrējas uz personības veseluma nodrošināšanu un palikšanu kontaktā ar realitāti, un kādu laiku tas ir nozīmīgāk par ēšanu, tai pašā laikā emocionāli pārdzīvojumi spēj notērēt organisma enerģijas krājumus.
Svarīgais robežu jautājums
Ēšanas traucējumi vai problemātiskas attiecības ar ēdienu un personīgo ķermeni uzrāda mūsu psiholoģiskās grūtības. Te ir nozīme tam, ko sauc par personības psiholoģiskajām robežām. Neskaidras personības robežas liedz uzskatāmi apzināties savas rīcības motīvus, savas vajadzības un vēlmes. Sekas tam ir nepamatota vainas izjūta, grūtības sevi nomierināt, nespēja atlikt apmierinājumu, paciesties, apvaldīt impulsus, cilvēkam var būt tendence uzņemties atbildību par citu jūtām, vēlēšanās kontrolēt, var būt raksturīgas neskaidras bažas un raizēšanās. Cilvēks, kura autonomijas izjūta nav vēl noformējusies vai ir nestabila, piedzīvo grūtības situācijās, kuras vajadzētu risināt intrapsihiski, jeb ļaujot sev pārdzīvot, aprunājoties ar sevi, kādu uzticības personu vai speciālistu.
Meitene, nespējot kontrolēt mammas iejaukšanos savā dzīvē un nerēķināšanos ar viņas individualitāti un personības robežām, var sākt kontrolēt savu ēšanu, pakļaujot savu apetīti un gūstot baudu no badošanās. Anoreksijas un bulīmijas gadījumā par psihiskā traucējuma sastāvdaļu kļūst ēšanas process. Citos gadījumos, lai regulētu savas emocijas, talkā var tikt ņemtas arī atkarību izraisošas vielas vai procesi. Šī iemesla dēļ bez ģimenes terapijas neiztiek nedz ēšanas traucējumu, nedz atkarību ārstēšanas psihoterapeitiskajā procesā, jo ģimenes attiecībās ir gan mūsu problēmu, gan to risinājumu saknes.
Atpazīsti savas patiesās emocijas!
Sevi saprast mēs mācāmies kopš dzimšanas. Mammas seja un balss atspoguļo zīdainim viņa izjūtas. Tādas emocijas, kas varētu būt biedējošas – dusmas, bailes, apjukumu – mamma normalizē, ietverot balss tonī un pieskārienā ziņu, ka ar šīm izjūtām var tikt galā. Šāda mijiedarbība ir sākums personības veseluma un veselīguma izjūtai. Traucētas mijiedarbības gadījumā varam just iekšējo tukšumu, emocionālo badu, garlaicību, mīlestības un pašpārliecības trūkumu, kā arī neskaidras personības psiholoģiskās robežas. Neatkarīgi no tā, vai mums ir paveicies ar iejūtīgu, saprotošu, emocionāli un fiziski klātesošu māti bērnībā, kas precīzi nolasītu mūsu vajadzības, psiholoģiskā izsalkuma nodalīšana no reālās bada sajūtas var būt viens no pastāvīgiem treniņiem pieauguša cilvēka dzīvē. Speciālista palīdzība sevis izzināšanas procesā un pašregulācijas pilnveidošanā var būt visai noderīga. Savukārt nepilnīgi attīstīta pašregulācijas spēja var likt koncentrēties uz tādu uzvedības modeli, kas emocionālu diskomfortu tiecas mazināt, biežāk izmantojot vieglāk pieejamo un agrīnāko uzvedību – ēšanu, dzeršanu. Jo labāk sevi saprotam, jo vairāk zinām par spriedzes mazināšanas iespējām, jo lielāka varbūtība, ka stresa pārvarēšanā tiks lietoti dažādi paņēmieni. Izšķiroša te ir spēja apstāties, lai ar sevi parunātos.
Ēdīsim, lai dzīvotu un baudītu!
