Kad dzimtenes pietrūkst līdz asarām. Intervija ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu 19
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Katram sava kovida pieredze. Ērģelniece Iveta Apkalna kā vēl nekad izjutusi, ko nozīmē būt uz ilgāku laiku šķirtai no dzimtenes. Tāpēc ar vēl lielāku pacilātību viņa jūlijā pošas uz Latviju, lai daļu no sava atvaļinājuma kā allaž veltītu arī ērģeļu patroneses misijai vai, vienkāršāk sakot, priecētu klausītājus ar ērģeļmūziku.
Bērni pie mammas skanīgajām brīvdienām esot pieraduši un pajokojot, ka šeit rīkotie koncerti viņai neskaitās darbs. Ērģelnieci tie uzlādējot ne tikai emocionāli, bet arī fiziski, tāpēc nevarot iedomāties dzīvi bez muzicēšanas un viesošanās dzimtenē.
Pērn maija valsts svētkos, ko kopā ar ģimeni pavadījusi savā Berlīnes dzīvoklī, Latvijas pietrūcis kā vēl nekad – līdz pat asarām.
Reizē ar vasaru, pandēmijas žņaugiem kļūstot vaļīgākiem, atsākušies koncerti, kad atkal izbaudot dzīvās skatuves sajūtu ar patīkamo satraukumu, īstiem skatītāju aplausiem un vārdos neizsakāmo enerģijas apmaiņu. Tas Ivetu Apkalnu gaida arī šovasar dzimtenē – Lūznavas muižā, Talsu Tiguļkalnā un Jūrmalas pludmalē.
Pērnvasar daudziem radās bezrūpības sajūta, ka kovids varbūt paies garām. Šogad rādās pavisam cita aina. Kāda jums ir sajūta?
Šajā situācijā nedrīkstam cerēt tikai uz veiksmi. Cik ļoti kādreiz kaitināja, kad man tā teica – ā, nu tev paveicās –, kad uzvarēju konkursā vai sasniedzu ko citu. Ja tu zinātu, ko tas maksāja – visu vasaru pie klavierēm vai ērģelēm ar slapju dvielīti uz pleciem.
Esmu novērojusi, ka daudziem skauž cita panākumi, taču ne smagais ceļš uz tiem.
Daudzās ģimenēs kovids atnesis neizmērojami lielus zaudējumus, tāpēc ir traģiski arī tas, ka pārāk ilgi cilvēki to uztvēra nenopietni un mēģināja meklēt vainīgos vai filozofēt. Tagad ir jānovērtē kā liela dāvana un pat žēlastība, ka varēsim šo vasaru izbaudīt, taču nezaudējot skaidru skatu, kas ar mums notiek. Ja nesapratīsim kovida mācību, iespējams, pēc kāda laika liktenis parādīs arī sarkano kartīti.
Kovidam ir otra puse – daudziem atliek vairāk laika kopā ar ģimeni, kulinārijai, vaļaspriekiem, kā arī pavērtēt savu dzīvi. Par ko jūs domājāt, kā lasīju, garajās pastaigās pa Berlīnes parkiem?
Beidzot varēju pastaigāties bez sirdsapziņas pārmetumiem, jo bija laiks! Katru dienu nosoļoju vismaz astoņus kilometrus, varēju pārdomāt savu dzīvi un saprast, ko vēlētos izdarīt, kam līdz šim nav bijis laika, un ko negribētu piedzīvot. Tā radās pandēmijas bērns – jauns ērģeļmūzikas albums, kas iznāks augusta beigās.
Visas kārtis neatklāšu, starp citu, jūs esat pirmie, kam to medijos pastāstu, taču varu teikt, ka ieskaņots triptihs un katrs disks veltīts vienam komponistam – Johanam Sebastiānam Baham, Ferencam Listam un Pēterim Vaskam.
Visiem mūzikā ir ļoti nozīmīga loma ticībai un lūgšanai – Baham katrā notī redzams Jēzus Kristus; Lists – dēmoniskais superstārs, kurš lauza meiteņu sirdis, dzīves otrajā pusē kļuva par abatu; Vaska reliģija un mīlestība vienmēr ir bijusi daba.
Arī man Dievs ir devis ar cilvēkiem runāt caur mūziku, un, ja kāds jautās, kā juties pandēmijā, ko par sevi un dzīvi saprati, šeit ir triptihs – klausieties, tā esmu es tajā laikā. Martā lidoju uz Latviju, lai pie Lauču akmens veidotu foto albuma vāciņam.
Ar šo ierakstu vēlos pasvītrot, kā man šajā laikā visvairāk pietrūka. Vissāpīgāk to izjutu, kad visa Latvija svinēja 4. maija trīsdesmit gadu jubileju.
Mēs jau arī ģimenē svinējām – biju uztaisījusi šprotmaizītes, kotletītes, pagatavoju “Selgas” cepumu torti, uz galda – balts galdauts un sarkanbaltsarkanais karodziņš, bet vienā brīdī pārņēma tāds emocionāls un fizisks lūzums, ka aizgāju uz vannas istabu, apsēdos uz grīdas un kaucu, cik ļoti gribējās uz mājām.
Es taču tajā brīdī nezināju, kad atkal varēšu būt Latvijā.
Uz kādiem “grābekļiem” vairs negribētu otrreiz uzkāpt? Droši vien Taivānas pieredzi, par kuru iepriekš esat stāstījusi, ar milzīgo pārslodzi un spēku izsīkumu nevēlētos piedzīvot?
Kad man jautā dzīves prioritātes, vienmēr saku, ka esmu sieviete, māte, mūziķe. Saprotu, ka vairs negribu skriet un būt profesionālajā dzīvē tādā mutulī, kādā biju 2019. gada beigās Taivānā.
Mamma vienmēr atgādina – vai tu, Ivetiņ, nevari mazliet mazāk! Neko nevaru darīt uz puskāju – vai nu daru, vai nedaru vispār… Mūziķi bieži vien, iesaistoties daudzās lietās, vairs nevar no tām “izkāpt”, bet es gribētu braukt autobusā, kurā pati izvēlos pieturu izkāpšanai.
Taču vissvarīgākais, ko sajutu, kā izauguši bērni. Jāsaka kā vecmāmiņai – Ak, Dievs, cik ātri skrien laiks! Dēlam vēl pieci gadi skolā, un čau!
Vēl jau viņam vajag tās četras bučiņas – mūsu ģimenē pieņemts, ka trīs ir labas lietas, bet ceturtā – no sirds –, un, tāpat kā meitiņa, arī viņš skatās, vai, ejot uz skolu, mamma pamās pa logu, bet neesmu naiva un saprotu, ka drīz tas varētu beigties, tāpēc jo vairāk ir jāizbauda šis laiks.
Nereti mākslinieki saka, ka viņiem ir tik grūts amats, ka saviem bērniem to nenovēlētu.
Es arī ne, bet ne tāpēc! Katrs darbiņš ir grūts un smags, piemēram, pāri ielai iepretim mūsu mājai ir veikaliņš, kurā 365 dienas gadā piecos no rīta kāds cep maizīti un septiņos stāv pie letes. Es to nevarētu.
Savos bērnos redzu citas spējas, idejas un varēšanu, kādu nebija man, un labi, ka tā, jo citādi es varbūt nebūtu kļuvusi par mūziķi.
No astoņu gadu vecuma jau zināju, ka gribu nodarboties ar mūziku, bet deviņos gados pēc pirmā koncerta kopā ar orķestri par to vairs nebija šaubu.
Mūsu bērni dzīvo citā laikā, gribētos, lai viņi saprot, ko dzīvē vēlas paveikt, un spēj to skaidri formulēt. Lai patstāvīgi izvēlas savu ceļu, bet vienmēr iet ar labestīgu sirdi, kas ir daudz svarīgāk nekā tas, ar ko viņi nodarbojas.
Bērni ir arī mūsu atspulgi. Ko redzat savējos, vai viņus interesē mūzika?
Pauls mūsu ģimenē ir tipiskākais latgalietis, jo viņā ir spīts, skaidrs redzējums, ko grib vai negrib, taču reizēm, esot pārāk draudzīgam un pretimnākošam, viņš aizmirst par savām vajadzībām un pamatuzdevumiem. Viņš ļoti labi spēlē bungas.
Meitiņa mācījās klavieres, un tas labi izdevās, bet viņai ir arī citas intereses. Piemēram, futbols! Marī Džo var apskaust, ka savā vecumā viņa ir ļoti apzinīga, skaidri zina, ko vēlas, māk pateikt nē un skaidri iet savu ceļu, nezaudējot dabisku sirsnību. Jā, un mūsu dēls varētu aizrunāt jebko, pat akmeni, un runā viņš pat ātrāk nekā es.
Runīgums varētu būt no mammas. Kas jūs ģimenē klausās?
Kad esam četratā pie galda, runājam mēs ar Paulu, meita un vīrs klusē un pa laikam saskatās.
Kādā valodā notiek sarunas?
Ar vīru sarunājamies angliski, jo abiem līdzīgs līmenis un tāpēc tā ir godīga izvēle. Ar bērniem runāju latviski, viņi ar tēvu – vāciski. Man prieks, ka vīrs bez īpašas piepūles un spiediena no manas puses ir iemācījies latviešu valodu.
Kur ir vieta latgaliešu valodai, esat taču no Rēzeknes?
Latgaliešu valoda līdzās manai latviešu, angļu, krievu un vācu valodai ir kā tāda pusvaloda. Visu saprotu, lasu, bet nerunāju, toties, kad ieeju katoļu baznīcā, nometos uz ceļiem un jāskaita “Esi sveicināta Marija”, tēvreize, rožukronis un visas lūgšanas, daru to latgaliski – tik stipri atmiņā palikušas mācības Rēzeknes katedrālē, kur latgaliski mācījos svētdienas skolā katehismu.
Mana omīte bija aktīva baznīcā gājēja, ja viņas nebija mājās, tad bija vai nu baznīcā, vai veikalā, mamma arī prot latgaliski, bet pati ikdienā bērnībā, skolā, studiju laikā nerunāju latgaliski.
Varbūt kauns, ka, saņemot balvu “Boņuks”, uz skatuves biju viena no retajām, kas pateicības runu teica latviski, bet man šķiet, ka svarīgāk, ka valodu saprotu un caur augstāko runāju latgaliski.
Nu jau vairākus gadus, lielākoties pateicoties tieši jums, ērģeles no baznīcu augstumiem ieņēmušas vietu uz skatuves. Vai ērģeļmūzikas cienītāju ir kļuvis vairāk?
Redzu, ka Latvijā pēdējo gadu laikā notiek ērģeļu mūzikas revolūcija. Ērģelnieki vairāk ir uz skatuves, viņus redz un grib klausīties, biežāk izvirza Lielajai mūzikas balvai un arī to piešķir. Ērģelēm tieši tāpat kā citiem instrumentiem ir tiesības būt spēlētām un atrasties visur.
Liels un saviļņojošs brīdis man bija, kad tagad jau nelaiķis režisors Uģis Brikmanis iekļāva ērģeles Latvijas simtgades Dziesmu svētku noslēguma koncertā Mežaparka estrādē, kas daudziem izvērtās par vienu no negaidītiem pārsteigumiem un emocionāla pacēluma brīžiem.
Pateicoties “Gora” ērģelēm, man ir bijusi iespēja iznest saulītē visus tos opusus, kurus Latvijā neviens nebija spēlējis, kaut gan tie ir radīti pirms vairākiem gadu desmitiem un pat simtiem.
Atceros, kad koncertzāles būvniecības laikā pati meklēju ērģelēm sponsorus, tāpēc ka ekonomiskās krīzes laikā instrumentam naudas vairs nepietika, daži no uzrunātajiem teica – apsveicama ideja, taču mēs neieguldīsim naudu ērģelēs koncertzālē, jo neticam, ka tik tālā vietā tā var būt dzīvotspējīga un rentabla.
Un tagad viņi paši brauc uz “Goru” un klausās ērģeļmūzikas koncertus! Taču ir vēl daudz neatklāta, ko varēs dzirdēt arī šā gada ērģeļmūzikas festivālā “ORGANismi”.
Ar savu spēli paverat plašākus un arī nezināmus ērģeļmūzikas apvāršņus klausītājiem, kādi jums pašai var būt atklājumi vai pārsteigumi?
Pārsteidzošākais, ka nav uz pasaules divu vienādu ērģeļu. Pat atgriežoties pie instrumenta, uz kura esmu spēlējusi, vai tas būtu Rīgas Domā, Elbas filharmonijā vai citur pasaulē, katru reizi tas izklausās citādi.
Neesmu no ērģelniekiem, kas brauc pa pasauli un izmēģina ērģeles sava prieka pēc, pat nespēlējot koncertus, vai, ja spēlē, nav būtiski, cik klausītāju tur būs. Iespēja atklāt sev kaut ko jaunu ir neizmērojama, bet man gribas visu, ko piedāvā dzīve, arī izbaudīt, ieskaitot pēcgaršu, varbūt tāpēc dažkārt notiek tā kā Taivānā. Zinu, ka ar ērģelēm vēl priekšā daudz brīnumu, arī negaidītu, jo tas tomēr ir mehānisms.
Vai bieži notiek kas neplānots?
Nenormāli daudz, jūs pat nespējat to iedomāties! Liekas, ka viss, ko ērģelnieki sauc par nakts murgiem, notiek tikai ar mani. Mamma, kad viņai zvanu pēc koncerta, mēdz jautāt – nu kas tad bija šoreiz, domāju, ka ar tevi viss iespējamais ir noticis. Es arī tā domāju, bet izrādās, nē.
Kas tik šausmīgs var gadīties pie ērģelēm?
Tagad ar asistentiem pie ērģelēm, kur tas tehniski iespējams, cenšos nespēlēt, jo tā vietā, lai pārslēgtu reģistru, viņi mēdz tos vai pat ērģeļu motoru izslēgt… Likās, ka tas ir pats sliktākais, bet tagad zinu, ka var būt vēl trakākas situācijas.
Barselonā, kur šogad spēlēju 14. februārī, iepriekš sagatavoju reģistrus jeb skanējuma krāsu kombinācijas un tos ieprogrammēju, kas solokoncertam paņem vienu dienu.
Pirms uzstāšanās atklāju, ka visas saprogrammētās reģistrācijas ir pazudušas.
Nezinu, kādi spēki ieslēdzās, bet divās stundās pirms koncerta vēlreiz uztaisīju visas reģistrācijas. To var salīdzināt ar maratona noskriešanu sprinta tempā.
Iepriekš neparedzamas situācijas varu uzskaitīt vairākos desmitos, tās notiek arī koncertos. Berlīnes filharmonijā koncerta radio tiešraidē, pārslēdzot nākamo reģistru kombināciju, ērģeles vairs neskanēja.
Diriģentam rokas gaisā, vijolnieki ar paceltiem lociņiem, es kaut ko ķeru un grābju, parauju programmatūras atvilktnīti, kas, izrādās, ar skārienjutīgo ekrānu pieskārusies ērģelēm un iedevusi nepareizu komandu, ātri kaut ko sakārtoju, un instruments atkal skan.
Mans vīrs, kas piedalījās kā skaņu režisors, dziļāk iešļūcis krēslā un pēc tam vairs neesot dzirdējis neko.
Man šis brīdis likās kā mūžība, bet publika pat nepamanīja un koncerta beigās prasīja piedevas.
Ērģeles apklusa arī Bambergas Minhenes koncertzālē Marisa Jansona pēdējās tūres atklāšanas koncerta ģenerālmēģinājumā, kad bija jāieraksta disks.
Vai pēc lielajām un spožajām koncertzālēm un dievnamiem Lūznavas muiža vai Jūrmalas pludmale nešķiet mērogos par mazu?
Visi koncerti Latvijā, kas kādam maldīgi varētu šķist mazi, gluži otrādi – man dažkārt ir vislielākie un nozīmīgākie. Tik bieži koncertējot dzimtenē, pašai gan liekas, vai tikai manis nav par daudz? Bet man nav vienalga, kas te notiek, tāpēc, kad vien iespējams, pat jau saplānotajā grafikā atrodu vietu un šurp atlidoju, kad piedāvājumam citā vietā neteiktu jā.
Kā top programmas, vai ar kādu konkrētu vēstījumu klausītājiem?
Nākamajā rītā pēc koncerta “Eņģeļi un dēmoni” Rīgas Doma baznīcā, kur spēlēju Mesiānu, Šostakoviču un Listu, piezvanīja Raimonds Pauls un teica: “Es jūsu koncerta laikā visus savas dzīves grēkus izsūdzēju.”
It kā puspajokam, pusnopietni, bet teiktais ļoti saviļņoja. Gribas, lai koncerta laikā katrs padomā tieši par sevi.
Man pat ir iecere saullēkta koncertu Jūrmalā veidot tā, lai cilvēki nezinātu programmu, bet izjustu to kā vienu savas dzīves posmu un atklātu kādu jaunu šķautni par sevi tajā.
Pirms Jāņiem parasti jautā, kur šogad līgosit?
Pandēmijas dēļ atcelts kārtējais koncerts, kuram vajadzēja notikt tieši Līgo vakarā, bet par šo nemaz nebēdāju, jo Berlīnes skolās 23. jūnijs šogad ir pēdējā mācību gada diena, un mēs svinēsim kopā ar saviem latviešu draugiem šeit, Berlīnē.
Vai nu jau atkal piepildītajā koncertu grafikā atliek laiks arī viesiem?
Lai gan daudzās jomās esmu diezgan konservatīva, man ļoti patīk uzņemt viesus un par viņiem parūpēties. Pati arī gatavoju, labākais pavārs mūsu ģimenē gan ir vīrs. Esam, kā mamma smejas, nedaudz feinšmekeri (tulkojumā no vācu valodas – gardēži. – I. P.), bet ar pozitīvu noti.
Laikam tas no tēva, viņš ar prieku aicināja ciemiņus, cepa šašliku, dziedāja, spēlēja akordeonu, ģitāru un citus instrumentus, lai tikai visiem būtu jautri. Tomēr pat studiju laikā nebiju tā, kas līdz rītam ballējās un tad gāja uz lekciju.
Ģimenē augu kā vienīgais bērns un diezgan apzinīga meitiņa, kā nekā abas vecmāmiņas un mamma bija skolotājas, vectētiņš – ērģelnieks un mūzikas skolotājs, otrs vectētiņš – maizes kombināta direktors, tētis – izmeklētājs un pēc tam policists.
Turklāt vajadzēja izgulēties, lai nākamajā dienā būtu formā. Tāpēc arī šodien man svarīga ir disciplīna, disciplīna un vēlreiz disciplīna… Izklausās stingri un pat militāri, bet, ja esi pieradis pie kārtības, pats radi brīvo laiku. Disciplīna nav tikai darbs, tā dzīvē palīdz veidot līdzsvaru.
Vizītkarte
Iveta Apkalna
ērģelniece
Studējusi klavieru un ērģeļspēli Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā, Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā, Londonas “Guildhall” Mūzikas un drāmas augstskolā, kā arī Štutgartes Mūzikas un mākslas augstskolā.
Saņēmusi plašu starptautisku atzinību, iegūstot balvas un uzvaras vairākos starptautiskos konkursos.
Ar koncertiem uzstājas Eiropas, Āzijas un ASV slavenākajos koncertnamos, nozīmīgos starptautiskos festivālos, muzicē ar vadošajiem simfoniskajiem orķestriem un ievērojamākajiem diriģentiem.
Koncertus translē un ieskaņo radiostacijas Eiropā, Amerikā un Āzijā. Diskogrāfijā ietver 16 albumus CV un DVD formātā.
Izvēlēta par Hamburgas Elbas filharmonijas Goda ērģelnieci.
Tiek aicināta par māksliniecisko konsultanti jaunu ērģeļu tapšanas procesā, kā arī svinīgā to atklāšanā, lai ieskandinātu instrumentu.
Pirmā ērģelniece, kas saņēmusi prestižo Vācijas fonoakadēmijas balvu „ECHO Klassik” kategorijā „Labākā atskaņotājmāksliniece”.
Rēzeknes koncertzāles „Gors” starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla „ORGANismi” ierosinātāja un mākslinieciskā vadītāja.
Vairākkārtēja Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāte.
2015. gadā saņēmusi Latvijas Kultūras ministrijas „Izcilības balvu kultūrā”.
2018. gadā iecelta par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri.
2020. gada balvas „Kilograms kultūras” ieguvēja.
Latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” ieguvēja kategorijā „Gada cilvēks kultūrā”.
Laulībā ar vācu izcelsmes skaņu režisoru Jensu Pēteri Šīnemani, ģimenē dēls Pauls un meita Marī Džo.
Uzziņa
Ivetas Apkalnas koncerti Latvijā
• 3. jūlijā plkst. 21.00 Lūznavas muižā.
• 30. jūlijā Saullēkta koncertā Jūrmalā.
• 7. augustā “Tiguļkalna” koncertā Talsos.
• 21. – 24. oktobrī festivālā “ORGANismi” Rēzeknes koncertzālē “Gors”.
