Kur tagad pūlis pie Raiņa? 12
Lija Brīdaka domā tā: “Diemžēl tagad cilvēkiem ir svarīgāk nevis nopirkt dzejas grāmatu vai aiziet uz dzejas vakaru, bet kaut ko garšīgu izvārīt, televīzija ir pilna ar pavāru raidījumiem, receptēm. Kāpēc šodien Dzejas dienas ir tikai dzejas mīlētāju, tās īpašo cienītāju pasākums? Esot bibliotēkās un tiekoties ar cilvēkiem, man nācies dzirdēt – mēs neko nesaprotam jauno dzejā. Bet cilvēks taču grib priekš sevis kaut ko atrast. Šodienas dzejas uzdevums, kā teikuši paši jaunie dzejnieki, svešvalodas samācījušies un Rietumos saklausījušies, ir elitāra māksla, tā nemaz nav visiem jāsaprot. Tā domāta gara baudītājiem. Turklāt katrs dzejnieks grib būt ļoti moderns, runāt par savām jūtām, runāt tikai pieskārieniem, asociācijām, tikai aizķerot pa diedziņam, spilgtiem tēliem, bieži vien sasvaidītiem, ka nesaprast, ko ar tiem gribēts pateikt. Tā sabiedriskāk uz pasauli skatās Jānis Tomašs, Kārlis Vērdiņš…”
Bet vai šodien nav par ko sāpēt dzejnieka sirdij? Brīdaka izvelk no atvilktnes savu 80. gados sarakstītu un toreiz nenodrukātu dzejoli: “Pusizlaupīts, pusizdangāts, pusslīcis, pusizšauts, izmedīts un svešs, gan izpārdots, gan neaizsargāts nīcis būs bērniem mantojumā tēvu zemes mežs.” Rakstīts gluži kā nupat izveidotajai skumji ironiskajai vietnei “100 kailcirtes Latvijas simtgadei”.
Skujenieks ir mazliet citos ieskatos: “Šodien vairs nav nevie-nas tik lielas, slepeni lolotas idejas, kā tolaik bija Latvijas brīvība. Visas šodienas nebūšanas lielākoties ir ekonomistu un policistu darbs. Tās nav dzejas priekšmets. Dzeja, paldies Dievam, ir kļuvusi par greznumpreci, un tādai tai ir jābūt, jo visām aģitācijām parasti ir ļoti maza poētiskā vērtība. Ir ļoti bīstami rakņāties pa aktualitātēm. Dzejai vajag vienatnes elpu un spēku.”
Jānis Peters secina: “Padomju laikā bija maz pieejas avotiem, dažādām plurālām ideoloģijām. Toties valsts izdevniecības ar lieliem budžetiem varēja uzturēt sevi un samaksāt rakstniekiem. Nu jaunās izdevniecības dzīvo uz komercpamatiem. Šodien dzeja nāk ar citām izpausmēm. Neatkarības laika dzejnieki kaunas par Āriju Elksni, jo viņas teksti, lūk, neesot nekāda dzeja, pārāk vienkārša. Šodien nevēlas rakstīt par sabiedriski saviļņojošām lietām. Viens otrs jau raksta, bet tas netrāpa. Un kāpēc netrāpa? Jo tautai jau netiek piedāvāta dzeja. Tās vietā drīzāk drukā bikšturu un krūšturu reklāmas. Savulaik, kad piektdien “Literatūrā un Mākslā” nodrukāja Imanta Ziedoņa dzejoli, pirmdienas rītā to apsprieda visos kantoros un tramvajos. Kad Ojārs Vācietis uzrakstīja par Balto māti, Māti Latviju Brāļu kapos, to tālāk nesa no mutes mutē, jo šie vārdi vēstīja kāda jauna laika priekšnojautu un milzu gaidas. Tagad ir vārda brīvība, vaļā baznīcu durvis un pasaules robežas. Esam pavisam citā, daudz plašākā garīgā pasaulē.
Uzziņa
• Pirmās Dzejas dienas pie Raiņa pieminekļa notika 1965. gadā.
• Ikgadējie Dzejas dienu izdevumi nāca klajā no 1967. līdz 1991. gadam izdevniecībā “Liesma”’.
• Pēc neatkarības atjaunošanas sākās tukšie gadi – ar izņēmumu 1991., 2000. un 2001. gadā.
• Viens no pēdējiem Dzejas dienu izdevumiem iznāca 2004. gadā apgādā “Elpa”. To aizsāka Māris Čaklais, bet pabeidza viņa draugs Jānis Peters.
