Lustes un sukas 12
Bet kā cilvēki, dzejniekus gaidot, bija gatavojušies! No izbraukumiem dzejnieki atgriezās puķēs slīkstošos un smaržojošos busiņos. Tā bija dzejnieka alga. Laukos, jo īpaši turīgākos kolhozos, galdi lūza no labumiem. Ar visu Padomju Savienības it kā nabadzību, ciemiņus uzņemot, nekā netrūka. Līksmība sita augstu vilni, un dažreiz atļaušanās tāpat. Vien otrā rītā Daina Avotiņa šerpi vaicājusi: zēni un meitenes, ko jūs tur esat savārījuši? Leģionāru dziesmu par zilo lakatiņu dziedājuši? Reiz pie Avotiņas ieradies kurators no čekas un teicis, ka turpmāk viņš iepriekš vētīšot dzejoļus. “Tad gan piezvanīju Aivaram Gorim (Latvijas kompartijas kultūras nodaļas vadītājs. – Red.), un vairāk nekad šis kurators Rakstnieku savienībā netika redzēts.”
Kā stāsta Peters, Avotiņai, tolaik izdevniecības “Liesma” galvenajai redaktorei, ne no kā nav bijis bail. Kad Ojāru Vācieti sešus gadus neizdeva un Ziedonis stāstījis, ka Ojārs ar dzīvesbiedri Ludmilu Azarovu un mazo Žani ēd kartupeļus un siļķi, Daina paņēmusi taksi, aizbraukusi pie Ojāra un teikusi – dod šurp dzejoļus! Izrāvusi no rokām. Un iznāca krājums, par ko Vācietis dabūja valsts prēmiju.
Kā atzīst Brīdaka, starp pašiem dzejniekiem jau arī bija ziņotāji. Viņi ošņāja politiskās lietas. Reiz Rakstnieku savienībā ballē sākuši dziedāt visiem latviešiem zināmo “Še, kur līgo priežu meži”, un, kad nonākuši līdz vārdiem “un par savu tēvu zemi savu galvu nolikšu”, partijas sekretārs izgājis ārā, lai tajā brīdī nebūtu bijis klāt… Tagad tas šķiet smieklīgi, bet 50. gados nedrīkstēja rakstīt vārdu “Latvija” un dzimtene bija jāraksta ar lielo burtu, atceras dzejniece.
Peters atminas vēl kādu situāciju. Reiz pa Kurzemi braucot, kad aiz muguras jau Kuldīga, Alsunga un citi ciemi, ceļš vedis uz Pāvilostu. Te mašīnu apturējis robežsargs. “Skujenieks jest?” (vai Skujenieks ir – krievu val.). Zaldātiņam bija pienākusi ziņa, ka busiņā ir bijušais politieslodzītais, bet Pāvilosta skaitījās tuvu robežai. Knutam lika izkāpt. “Tie svētki bija sabojāti,” saka Peters.
