Kad dzeja bija brīvības vēstnese. Kur tagad pūlis pie Raiņa? 12
Kad dzeja bija brīvības vēstnese
Jau vairāk nekā 50 gadu ik rudeni pie Raiņa pieminekļa dzejnieka dzimšanas dienā 11. septembrī savus svētkus svin dzeja. Padomju okupācijas laikā Dzejas dienām bija īpaša loma, jo ar dzeju bija iespējams izteikt to, par ko atklāti vēl nevarēja runāt.
Man visu mūžu dzejas dienas, saka dzejnieks un publicists Jānis Peters… Tās aizsākās jau folkloras laikmetā, kad latvietis sāka nodarboties ar ikdienas jaunradi, tās meta laipu caur 1930. gadā Čaka un Ķikuta sastādīto moderno dzejas antoloģiju, kas sākās ar Sudrabkalnu, izcilāko, redzamāko, filozofiskāko dzejnieku, kurš tuvināja latviešu liriku Rietumeiropas tradīcijai. Tās vijās caur brīvvalsts laikā dzimušo un tāpēc it kā “nogrēkojušos” dzejnieku paaudzi, kas ar ideoloģiski pareiziem dzejoļiem mēģināja izņemt caurlaidi uz jauno pasauli. Ķempe, Bendrupe, Krūklis, Sudrabkalns, Vizma Belševica… Ojārs Vācietis sāka ar veltījumiem Staļinam; Belševica no sirds ticēja jaunajai padomju varai. Taču no lielās ticības izauga lielā pretestība. Kā teic Peters – kas par tuvu bijis kādai reliģijai, izaug par dumpinieku, jo meklē ideālu, kura dzīvē nav. “Kad man uzradās dzejolis par kosmonautiem, meiteni cukurbiešu vagā, mana skolotāja, kā Latvijas Radio diktore Ulmaņa runas lasījusī Mirdza Ķempe, teica – Jāni, tev šitā vairs nav jāraksta…” atceras Peters.
Nekas jau nesākās pēkšņi. Rakstīt, lasīt un drukāt dzejoļus ir veca latviešu demokrātiskās preses tradīcija kopš pirmās brīvvalsts laikiem. Arī padomju laikā katrā “Zvaigznes” numurā vienu vai divas lappuses atvēlēja labai dzejai. “Kompartijas avīze “Cīņa” izvērtēja gada labāko dzeju, un 1. janvārī mēs ar Māri Čaklo naktī pa Brīvības bulvāri gājām ap stūri uz Blaumaņa ielu skatīties, jo redakcija agrā rīta stundā logā izlika jaunāko numuru,” atceras Peters. “Kuru dzejoļi tur bija? Daudz, vislabākie. Vizma Belševica, kamēr pie viņas nebija notikusi kratīšana, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Vitauts Ļūdēns, viss dzejas zieds. Un vērtēja komisija ar ģeniālo zinātnieku, remantadīna izgudrotāju Jāni Poli priekšgalā.”
Ik pa laikam dzejražu mājās atskanēja pa tālīnam zvanam – vai neatbrauksit uz Saldu, Daugavpili, Rēzekni? Bet cik ilgi tā varēja zvanīt pa mājām? Tā Ojāram Vācietim un Imantam Ziedonim radās ideja, ka vajadzētu iedibināt tādu centralizētu iestādi, kur dzejniekus dzirdēt gribētāji varētu savas vēlmes pieteikt. Un Rakstnieku savienībā izveidoja Literatūras propagandas – toreiz bez šī vārda nekādi – biroju, par kura priekšsēdi iecēla dzejnieci Dainu Avotiņu. Benjamiņa namā tam atvēlēja vienu telpu, nolika rakstāmgaldu, uz tā lampu. Pamazām te sāka strādāt sabiedrībā pazīstami cilvēki – Harijs Skuja, Skaidrīte Saulīte (populārā dīdžeja Toma Grēviņa vecmāmiņa) un citi.
1965. gads atnāca ar Raiņa 100. dzimšanas dienu. Ar tēlnieka Kārļa Zemdegas veidoto pieminekli Esplanādē (toreizējā Komunāru laukumā). Jau pirms tam dzejnieki bija runājuši savu dzeju pie Raiņa pieminekļa Meža kapos, ko arī bija veidojis Zemdega. Bet nu, Rakstnieku savienības un minētā biroja rosinātiem, dzejniekiem pirmoreiz sapulcējoties Esplanādē, Dzejas dienas ieguva savu “rāmi”. Ar laiku tās vērās plašumā – kori dziedāja dziesmas ar Raiņa vārdiem, aktieri lasīja Raiņa dzeju un, cik vien tālu sniedzās skats, Esplanāde bija ļaužu pilna. Tiesa, kā mazliet ironiski nu teic Knuts Skujenieks, tur jau bija arī daudz piespiedu kārtā atvesto skolas bērnu. Lai nu kā, atminas Lija Brīdaka, Dzejas dienas kļuva par lielu sabiedriski nozīmīgu notikumu, ko translēja televīzija un pārraidīja radio.
