Kad drošā pasaule brūk 0
Leļļu teātrī pēc Elzas Apkalnes lugas motīviem režisors Ivars Lūsis iestudējis izrādi bez lellēm “Neaiztiec mani!”. Šī ir viena no retajām reizēm, kad leļļinieki neslēpjas aiz aizslietņa, bet atklāj skatītājiem savas sejas – laikam tādēļ jutos kā labā amatierteātra pirmizrādē, kur netrūkst pārsteigumu un publikas sirsnības, jo visi savējie.
Vēstījuma centrā ir Meitene (Dana Lāce vai Lienīte Osipova), spuraina tīņa vecumā, kura, vecāku nesaprasta, caur sāpīgām pašatklāsmēm lēnām veidojas par jaunu sievieti. Savā būtībā trausla un neaizsargāta, viņa savas bailes un nedrošību mēģina noslēpt izaicinoši pavedinošā uzvedībā, kas ievilina pieredzējušā Vīrieša (Miķelis Žideļūns vai Valdis Vanags) izliktajos tīklos. Vīrietim tā ir vien kārtējā izprieca, Meitenei – pirmā reize, un tas atgādina staigāšanu pa tilta margām, kur viens neveikls solis līdz nebūtībai. Šo asociāciju pastiprina Viņa (Liene Šomase), sargeņģelis un padomdevējs, kas uzturas Meitenes tuvumā, ik pa laikam runājot Austras Skujiņas vilšanās un traģisma pilno dzeju. Vēl ir arī Puisis (Artūrs Putniņš vai Daumants Švampe), kuram patīk Meitene, taču viņam trūkst noslēpumainības un pieredzes, kas piemīt Vīrietim.
Kurš gan skolas gados nav piedzīvojis līdzīgas izjūtas, kad vecāku patiesību vairs nevaram pieņemt un emocijas tik sakāpinātas, ka spēj pavedināt uz nelabojamām muļķībām. Svarīgi spriedzi laikus pamanīt, izrunāt problēmas, nevis pakļaut jaunieti emocionālai vardarbībai, kā to dara Tēvs (Pēteris Šogolovs), kamēr Māte (Audra Pētersone), šā despota iebiedēta, ģimenē ieņem tikai statista lomu.
Kas notiek tīņa dvēselē lielo pārmaiņu laikā, šķiet, nespēj izprast ne apkārtējie, ne viņš pats, taču par to ir jārunā. Tēmas atklāsme ir lielākā jauniestudējuma vērtība, kas noderīga ne tikai pusaudžiem, bet pat vairāk viņu vecākiem, kuri, darbiem apkrāvušies, bieži vien nepamana, ar ko nodarbojas viņu bērni.
Elza Apkalne lugu sarakstījusi 17 gadu vecumā, tādēļ nav pamata šaubīties par tēloto pārdzīvojumu īstumu. Ne velti viņas darbs godalgots jauniešiem domāto nacionālo lugu konkursā.
Svaigumu izrādē ienes Silvestra Zemgala mūzika. Par jaunā komponista talantu vēl pāragri spriest, taču melodija paliek prātā, iespējams, arī tāpēc, ka motīvs pārlieku bieži un uzstājīgi tiek atkārtots. Zinot dziedātājas personisko traģēdiju, Lienes Šomases izpildījumā dziesmas vārdi iegūst smeldzīgu vispārinājumu.
Ivara Novika askētisko scenogrāfiju patīkami atdzīvina datorgrafika – mainīgais pilsētas skats aiz guļamistabas loga, kas vienlaikus izmantots kā laika atskaites vienība. Mākslinieces ampluā debitē aktrise Jūlija Ļaha.
