Māris Riekstiņš: Kad diplomātija nestrādā.. Cik kurš iekšēji tic vai netic ideoloģijai, to ārēji var tikai minēt 1
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Māris Riekstiņš. 2022. gada 24. februāris. Ceturtdiena. Daudziem no mums tā būtu bijusi parasta diena, kad dodamies darba gaitās, uz skolu, atpūšamies vai veicam citas lietas. Taču tās dienas rīts pārsteidza visu civilizēto pasauli – katrs, kurš ieslēdza radio, televīziju vai ieskatījās ziņu lentē internetā, no rīta ieraudzīja šokējošo vēsti – Ukrainas pilsētas saņem raķešu triecienus; Krievija sākusi vispārēju iebrukumu Ukrainā. Katrs no mums tagad noteikti atceras tās dienas emocijas – ko izjuta, ko domāja. “Latvijas Avīze” vairākām amatpersonām un citiem ļaudīm arī aicināja atcerēties dienu pirms gada un kas šā gada laikā pārdzīvots.1. Kā jūs tagad atceraties 2022. gada 24. februāri? Kādas bija jūsu sajūtas un rīcība, kad uzzinājāt par Krievijas uzbrukumu Ukrainai?2. Kādas izmaiņas šī gada laikā esat pats piedzīvojis vai ievērojis sev apkārt?
1. Indikācijas, ka Krievija varētu iebrukt Ukrainā, bija jūtamas vairākas nedēļas pirms kara uzsākšanas, un tās arvien pieņēmās spēkā. Pirms iebrukuma Maskavā notika bēdīgi slavenā Krievijas Federācijas Drošības padomes sēde, kuras pārstāvji viens pēc otra kāpa tribīnē un lūdza Putinam atzīt tā dēvēto Doneckas un Luhanskas republiku “neatkarību”.
Kad 24. februāra rītā pamodos, tas bija Maskavā pirms pulksten sešiem, pirmā ziņa, ko izlasīju, bija tviterī, ka Putins uzrunā tautu. Ieslēdzu televizoru, noklausījos un sapratu, ka karš ir sācies. Tajā brīdī secināju, ka ar diplomātiskajiem centieniem nav panākts rezultāts. Atgādināšu, ka visas iepriekšējās nedēļas rietumvalstu līderi zvanīja un brauca uz Maskavu un runāja ar Putinu un citām Kremļa amatpersonām, kuras stingri noliedza jebkādu plānu iebrukt Ukrainā. Burtiski dažas dienas pirms iebrukuma Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijas pārstāve Zaharova izsmējīgā veidā komentēja ziņas Rietumu medijos par to, ka Krievija varētu uzbrukt Ukrainai. Savukārt Putina preses sekretārs Peskovs, atbildot uz žurnālistu jautājumu, apgalvoja, ka Krievija nekad savas vēstures laikā nevienam neesot uzbrukusi. Tajā brīdī, kad dzirdi šos melus, tu saproti, ka diplomātija nav nostrādājusi un karš ir sācies.
2. Kara gada lielāko daļu esmu pavadījis Maskavā, un tas, ko esmu ievērojis gan apkārt sev, gan Krievijā, gan arī citur pasaulē, Eiropā, ir tas, ka cilvēki ir kļuvuši daudz emocionālāki. Kara upuri, daudz salauztu likteņu, bēgļi, nogalinātie bērni, nu jau ap pieciem simtiem… Uz to nevar raudzīties kā uz kaut ko tālu, kas uz mani neattiecas.
Diplomātu pienākums, strādājot Krievijā, ir sekot līdzi tur notiekošajām publiskajām diskusijām valsts kontrolētajos medijos. Tas naids, ko tā sauktie eksperti, kurus aicina uz diskusijām Krievijas televīzijas raidījumos, pauž pret citām valstīm un to līderiem, ir neiedomājams.
Ja tu runā ar Krievijas amatpersonām, tad tu saproti, ka šie cilvēki ietur savas partijas līniju valsts politikā – viņi to aizstāv. Cik kura amatpersona iekšēji tai tic vai netic, par to var izteikt tikai pieņēmumus. Esmu komunicējis ar daudziem cilvēkiem Krievijā, kuri ir pret karu un kuri joprojām nav aizbraukuši no Krievijas, tajā skaitā cilvēki no likvidētajām sabiedriskajām organizācijām. Arī “Memoriāls”, kas nodarbojas ar politisko represiju izpētes jautājumiem. Tie cilvēki, kas tur darbojas, ir ar skaidru nostāju pret karu.
