Anda Līce: Pienācis laiks vērienīgai filmai par latviešu bēgļu gaitām 2
Daudzi droši vien brīnīsies, kaut ko tādu šodien dzirdot. Vai tad tā vispār var būt? 2006. gadā mūžībā aizgājušās latviešu dzejnieces un prozaiķes Ainas Zemdegas romānā “Maruta” ir pašas pārdzīvotais, kad šķita – laiks ir izgāzies no eņģēm. Romāns ir par braucienu 1944. gada rudenī bēgļu laivā uz Gotlandi un par dzimteni zaudējušo latviešu pirmajiem gadiem svešumā, kur daudziem piederēja tikai izglābtā dzīvība, cerība par atgriešanos un dzīvības spēks, kas nebija vienādi stiprs visos.
Man šķiet, ir pienācis laiks vērienīgai mākslas filmai par šo daudziem dažādu iemeslu dēļ vēl joprojām maz zināmo Latvijas vēstures posmu.
A. Zemdegas emocionāli piesātinātais un visai mūsu tautai tik traģiskais stāsts ir labs pamats filmai. Ka to ir iespējams izdarīt, liecina Dzintara Dreiberga pēc Aleksandra Grīna romāna uzņemtā filma “Dvēseļu putenis”. Kādēļ būtu vajadzīga šāda filma? Mūsdienās daudzi no Latvijas bēg pavisam citu iemeslu dēļ. Arī viņi piedzīvo zaudējumu sāpes un atgriešanās ilgas, tomēr tās nav tik eksistenciāli skaudras, kādas tās bija iepriekšējām paaudzēm.
Bēgļu straumju galvenais izraisītājs visos laikos un arī mūsdienās ir karš. Sastapšanās ar lielu skaitu citas kultūras, reliģijas un mentalitātes bēgļiem var kļūt par traģēdiju arī tās valsts pamatiedzīvotājiem, kurā nonāk bēgļi. Problēmas visos laikos ir līdzīgas, jo cilvēka vajadzības, vājības un tieksmes ir tādas pašas kā agrāk.
Kas veido izpratni par karu un tā cēloņiem cilvēkos, kuri karu paši nav piedzīvojuši?
Spēja kritiski domāt veidojas no vēstures zināšanas un empātijas, kuru attīsta literatūra un māksla. Nākamajās paaudzēs izpratni par tautu likteņiem nespēs uzmodināt nekādi skaitļi par karā kritušajiem, ievainotajiem un bezvēsts pazudušajiem, ja nebūs iespējams notikušo izdzīvot caur augstas proves mākslas darbiem vispirms kā atsevišķa cilvēka traģēdiju.
Jo sabiedrībā ir vairāk politiski noraizējušos cilvēku, jo mazāk iespēju piedzīvot situācijas, kad dienām vairs nav nosaukumu. To 2014. gadā piedzīvoja Donbasa un Luhanskas iedzīvotāji, tas joprojām pasaulē notiek arī visos citos kara skartajos reģionos. Vai Latvija šodien ir politiski noraizējusies, un ko nozīmē tādai būt? Ne jau bruņojuma daudzums izšķir visu.
Ukrainas politiskais eksperts Ruslans Bizjajevs brīdina – ja bērni nesaglabās morālos principus, viņi pazaudēs to, ko sauc par ģenētisko kodu, kuru veido pasaules literatūra, mūzika un māksla. Lūk, tāpēc daudz vairāk par patriotiskām runām ir vajadzīgas labas grāmatas un filmas par valsts, tautas un cilvēka vēsturi.
