Kad debesīs ledus sasalst un kūst. Recenzija par Janas Egles dzejas krājumu „Ledus debesis” 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jana Egle (1963) ir pazīstama prozaiķe, bet savu ceļu literatūrā viņa sāka ar dzejas krājumu “Dzirdēt noklusēto” (LiePA, 2002).
Tikko laists klajā otrais autores dzejas krājums “Ledus debesis”, kas, jābilst, ir sievišķīgi trauslāks par Janas Egles prozu. Dzejoļi tapuši beidzamo divdesmit gadu laikā, un tie ir ļoti sievišķīgi plaša spektra un gradāciju sievietes emocionālās pasaules un ārtelpas izzināšanas reprezentanti.
Prologa un epiloga vietā
Krājums veidots četrās nodaļās. Grāmatas tekstu noskaņās ievada dzejolis “to dzejas grāmatu es nevaru lasīt” (manuprāt, viens no spēcīgākajiem dzejoļiem krājumā), kas apliecina gan autores piederību latviešu literārajai videi, gan atsedz tās problemātiku – literātu vide ir pārāk maza, lai būtu atsvešināta, un citiem autoriem ļoti labi redzams, kad cilvēks savā dzejā ir patiess un kad tomēr nav bijis atklāts: “es nevaru lasīt to grāmatu / man bail ka viņš/-a meloja [..] es pavisam noteikti nevaru lasīt to grāmatu / es pazīstu to dzejnieku / -ci, kaut arī / kopš tā rīta neesam tikušies / -ās”. (5. lpp.) Pati dzejniece šajā krājumā ir atklāta līdz mielēm – krājumā virmo pārsteidzoša atkailināšanās, dažbrīd pat nebaidoties atsegt liriskās varones vājumu, nekautrējoties atainot neaizsargātības izjūtas un, iespējams, pat eksaltētu rīcību, bailes, aklu tiecību pēc savas izsāpētās laimes un zūdošās mīlestības.
Savukārt epiloga vietā (vismaz manās izjūtās) ir priekšpēdējais dzejolis “Testaments”, kurā reālistiski (norādes meitai un dēlam), vienlaikus ietiecoties simbolu līmenī, tiek noslēgts cilvēka / dzejnieka dzīves aplis: tieši, arī skaudri un viegli: “un kamēr es priecīgi putēšu vējā / dziediet dziediet dziediet / lai mani pelni šņirkst jums starp zobiem / lai jūras vējš grauž jūsu acis”. (119. lpp.) Starp citu, dzejā ienāk vēl viena autores sirdslieta – mīlestība pret mūziku, dziesmu, dziedāšanu, kuru lasītāji jau iepazinuši, dzīvojot līdzi dziesminieku kustībai Latvijā. Iepriekšminētās, protams, ir tikai manas sajūtas, jo, pāršķirot lapu un lasot krājumā ievietoto pēdējo dzejoli, ieraugām liriskās varones spēju, neraugoties uz dzīves un emociju kūleņiem, “paņemt jaunu tīru lapu / [..] ledus kristālu pilnas debesis / ap sauli sargājošs loks // ap sauli sargājošas rokas / paņemt un iezīmēt”. (121. lpp.)
Balādes šarms
Krājuma pirmo nodaļu veido divas balādes – “Balāde par karalienes spilvenu” un “Balāde par kapteiņa sirdi”, kas tematiski papildina viens otru – balādes veidotas klusu, grodu, arī erotisku attiecību noskaņās starp karalieni un kuģa kapteini: “zem izšuvuma baltajā audeklā ar spalvu un tinti rakstīts – / es tevi mīlu mans vienīgais [..] katru dienu viņa skūpsta gatavo spilvenu un pacietīgi gaida [..] vakarā kad naktsmiers būs dzēsis pils skalus un sveces / mēnessgaismā viņa tramīgām plaukstām / glāstīs savu izslāpušo augumu / spiežot pie kailas ādas mīļotā roku skarto izšuvuma rakstu”. (“Balāde par karalienes spilvenu”, 9., 11. lpp.) Liriskie tēli mūs aizved mūžam aktuālajā un nezūdošajā attiecību, ilgošanās un savulaik romantiķu postulētajā zilo, tātad neaizsniedzamo, tāļu pārlaikā, kurā alkainajai, tiecību pārbagātajai, taču tuvuma mīlestības nepiepildītajai sajūtu gammai piemīt cikliskums un nemainīgums: tā bija, ir un būs.
Piesaistoša poētiskā nianse
Vienmēr ir patīkami, ja dzejnieks prot pārsteigt ne vien ar liriskajiem tēliem, tēmām, bet arī ar izteiksmi. Janas Egles dzejā mani uzrunāja priedēkļa “ne” īpašais noliegumu formu lietojums un šīs morfēmas apspēle: tā ne vien piedalās vārddarināšanā, bet arī veido savdabīgu negaidītu vārdu / domas jēdzieniskuma rotaļu, piemēram: “jo zinu – ja palikšu lejā nekad būs mans vientuļais laiks / un mana vieta būs tukšs un neapdzīvots nekur” (63. lpp.), “Šķiet kāds kliedza es bezpalīdzīgi saku nevienam” (87. lpp.), “tad nostājusies pie loga ilgi skatīšos ārā nekur [..] brīdi vērošu kā aiz loga satumst nekas / un domāšu par nekad”. (111. lpp.) Krājumā kopumā ir bagātīgs klāsts šādu piemēru ar priedēkli “ne”, kas latviešu valodā veido negatīvās attieksmes, neesamības formas. Šo vārdu darinājumu grāmatā ir tieši tik daudz, ka tie nepaliek nepamanīti, un, jāakcentē – veido īpašu šā krājuma noskaņas izteiksmes veidu.
Sievietes pasaules gradācijas
Janas Egles liriskās varones skatiens nereti vērsts debesīs. Debesis liriskajai varonei ir kā ceļabiedrs, dvēseles altāris, likteņa pareģojums: “ledus kristālu pilnas debesis” (121. lpp.), no kurām “elēģiski snieg” (115. lpp.), un ir mirkļi “kad zeme ar debesīm iet kopā / kas man var aizliegt / pa taisno / iekāpt debesīs” (99. lpp.), bet var būt arī tā, ka ne vienmēr debesjums ir labvēlīgs, jo “[..] lūgšanas pret ledus debesīm notinkšķēs vien / zemē atpakaļ kritīs [..]”. Taču ir brīži, kad “debesis nomazgātas baltas un es atbrīvota ielīstu mīlestībā” (63. lpp.), un “no ūdens top gaisma”. (59. lpp.)
Liriskās varones pasaulē biežs viesis ir bailes (“sevi aizmūrēju ciet bail bija iziet un pazust [..]” (47. lpp.), “drīz debesis sasals pavisam man bail (70. lpp.), “un es palieku bailēs / noslīkt pārplūkušajā sevī” (77. lpp.) u. c.). Taču cerība ir tā, kas vēl arvien spēj atliekt sievietes muguru, dažbrīd arī spīts, tiešums un niknums – patiešām plaša spektra sievietes emociju amplitūda.
Liriskajai varonei būtiski ir identitātes raksturotāji – vārds un saknes – visnotaļ trausli, vienmēr sargājami un kopjami lielumi. Jana Egle šos lielumus kopj, krājumā lietojot bagātīgu leksiku, poētisku valodu. Un tas ir patiešām veldzējoši un skaisti.
