Kad dārzs kļūst par biznesu. Markeviču ģimenes stāsts Polijā 0
Dārziem mēdz būt dažādas nozīmes un uzdevumi. Vieniem dārzs ir, lai izaudzētu ģimenei nepieciešamos dārzeņus un augļus.
Citam – vieta, kur relaksēties un uzkrāt spēkus jaunam darba cēlienam.
Taču dārzs var būt arī bizness.
Tieši tā noticis ar Markeviču ģimenes dārzu, kas atrodas Ziemeļpolijas pilsētiņā Mragovo.
Kad mainās vērtības
Markeviču ģimene pirms sešiem gadiem Mragovo piepilsētā uzcēla privātmāju un iekopa nelielu dārziņu, tā teikt, lai viss vajadzīgais būtu pa rokai. Ģimenes atvases – meita un dēls – strādāja labos darbos, un dzīve rimti ritēja savu gaitu.
“Kādu dienu meita atnāca no darba un paziņoja, ka vairs uz darbu neies. Magdalēna pārvalda trīs valodas un strādāja labi apmaksātā darbā.
Jautāju meitai: “No kā tu dzīvosi?” – “No augiem!” Tolaik biju lauksaimniecības skolas direktore un domāju, kā meitai palīdzēt. Taču pārliecības par viņas izvēli man nebija, un tās nebija arī ģimenes vīriešiem,” skaidro Beāte Markeviča.
Tas bija laiks, kad jaunieši no Polijas devās labākas dzīves meklējumos uz Vāciju un Angliju.
Mātei ļoti negribējās, lai meita dotos prom, tāpēc visiem spēkiem domāja, kā meitu atbalstīt un viņai palīdzēt.
“Jautāju Magdalēnai vēlreiz: “Ko tu darīsi? – “Braukšu uz Varšavu un izveidošu dārzkopības kursu.” Ar to viņa nodarbojās divus gadus.
Pēc tam viņa atgriezās un sāka mani vadāt pa Eiropas dārziem. Mēs pabijām ļoti skaistos dārzos, arī karaliskajos. Viņa aizbrauca pat uz Ķīnu. Un tad paziņoja, ka veidošot ko līdzīgu,” stāsta Beāte.
Mācību dārzs
Magdalēna, izbraukājot un apskatot ārvalstu dārzus, beidzot bija atradusi dārza modeli, kas viņai nestu peļņu. 3700 kvadrātmetru lielajā piemājas zemes pleķī ar mātes atbalstu un palīdzību viņa sāka veidot dārzu, pareizāk būtu teikt – dārzus.
Sākums bija ļoti grūts, jo ģimenes vīrieši, neticēdami projekta veiksmīgam iznākumam, nespēra pat kāju uz dārza pusi. Magdalēnas vīrs par varītēm centās, lai sieva atgrieztos savā labi apmaksātajā darbā.
Taču sievietes neatlaidīgi veidoja dārzus: rozāriju, Vidusjūras dārzu, graudzāļu, laikmetīgo, garšaugu un dārzeņu, lauku dārzu, akmeņdārzu, tapa arī Marokas, Japānas un Ēģiptes dārzs un arī zaļā klasīte. Var tikai apbrīnot viņu milzīgo uzņēmību un ticību veiksmīgam galarezultātam.
“Mūsu dārzi šobrīd strādā tā, kā mēs to bijām iedomājušies,” ar neviltotu prieku paziņo Beāte.
Viskarstākais laiks dārzā ir pavasaris – maijs, jūnijs, kad katru dienu ierodas divi autobusi, pilni ar bērnudārza un sākumskolas bērniem. Viesojas bērni no tuvākas un tālākas apkaimes, pat no Varšavas.
Un pieraksts rindā, lai varētu pabūt un darboties dārza klasītē, ir gadu uz priekšu. Vietējās pilsētiņas bērni dārzā tiek uzņemti jebkurā laikā un bez maksas.
Lai būtu vieglāk tikt galā ar delveriem, kundzes pieaicinājušas divus aktierus, kas piepalīdz pedagoģiskajā darbā. Bērni šeit zīmē, līmē, krāso, mācās stādīt augus, uzzina par tauriņu un kukaiņu dzīvi… Katra grupa dārzā pavada trīs stundas. Bērni tiek pacienāti ar dārzā izaudzētajām tējām.
Rosība nerimst arī vasarā
Vasarā dārzs ir atvērts tūristiem, kuri priecājas par dažādiem dārzu stiliem un augiem.
Jūlija sākumā dārzā tiek svinēti rožu svētki, kad ierodas 300–350 lūgtu viesu. Tad dārzā skan mūzika un nerimst dejas.
Tur notiek arī mākslinieku plenērs, kurā piedalās mākslinieki no visas Polijas. Un kur tad vēl kāzinieki, kuri savu skaistāko dzīves brīdi vēlas iemūžināt skaistā un sakoptā vidē.
“Bieži vien pie mums ierodas televīzija, tad stāstām ne tikai par augiem, bet arī par to, ko mēs šeit darām, – par pedagoģisko darbu,” stāsta Beāte.
To, cik daudz augu dažādību ir dārzā, nezina neviens, jo sortiments nemitīgi tiek papildināts. Arī pats dārzs drīzumā piedzīvos paplašināšanu, jo, darbojoties ar tādu vērienu, sāk pietrūkt vietas.
Dārzā ir arī tauriņu audzētava, un Magdalēna ar lekcijām brauc uz skolām un bērniem rāda un stāsta par tauriņu attīstību un lielo dažādību.
“Neviens neticēja, ka mēs ar to visu varētu nopelnīt naudu,” priecīga par izdošanos ir Beāte.
