– Tev šī ir jau n-tā sadarbība ar diriģentu Māri Sirmo. Kā sadzīvo ar viņa principialitāti un ārkārtīgo prasīgumu? 0
– Mēs mākslā neesam čomi, diskutējam, pat strīdamies, kaut kad viņš klusībā paraud vai dusmojas uz mani, kaut kādā brīdī tāpat es, jo šāds mākslas darbs ir dzīves piepildījums. Mēs nemelojam, nespēlējam kārtis, mums nav savstarpēju intrigu, valda uzticēšanās, kas dzimusi, spodrinot un maļot idejas kā graudus dzirnakmeņos.
I. Zandere: – Šajā operā ārkārtīgi daudz ko darīt korim. Es, protams, zināju, ka Ēriks pats ir korists un izcili komponē dziesmas korim, jo ne jau katrs trīsdesmit gadu vecumā spēj izveidot divdaļīgu lielu koncertu no savām kora dziesmām, kā tas bijis Ērikam. Šajā operā kora partija ir ārkārtīgi liels pluss, spoža, skaista iezīme. Man arī īpašs kontakts izveidojās ar operas kori, kam mēģinājumu gaitā stāstīju par operas kopējo vēstījumu, lai dziedātāji justos nevis kā ilustrācija atsevišķā epizodē, bet saprastu, ka varbūt tieši koris iznes operas ideju.
Ē. Ešenvalds: – Koristi pauzē teica, ka tik daudz korim bijis jādzied tikai “Aīdā”. Operas koris tiešām ir lielisks. Tam lieku ne tikai dziedāt un spēlēt, bet arī svilpot, rūkt pārdabiskās balsīs, mūzikā klājot visdažādākās krāsas. Bet vispār man pietrūkst laika, lai katram solistam, koristam, statistiem, tehniskā personāla darbiniekam un visiem pārējiem labajiem gariņiem mūsu Operas un baleta namā pateiktu, cik ļoti esmu gandarīts par viņu veikumu un atdevi “Iemūrēto” iestudēšanā. Operā nedaudz būs klāt arī elektronika un dažādi citi knifi.
I. Zandere: – Vienā ainā dzejniece ar mīļoto vīrieti bārā svin savu dzimšanas dienu. Un, kā jau bārā, tur spēlē tāda svingojoša blicīte – bet tajā pie klavierēm uz skatuves sēdēs pats operas autors.
