– Kas ir operas varoņi? 0
I. Zandere: – Stāsts ir ļoti vienkāršs, cilvēcīgs, taču katrā ziņā nav rakstīts tā, lai būtu attiecināms konkrēti uz “šeit un tagad”. Galvenie varoņi ir arhitekts, viņa labākais draugs celtnieks, arhitekta māsai dzejniecei ar celtnieku ir ciešas savstarpējas attiecības, bet viņas draudzeni bibliotekāri no pirmā acu uzmetiena iemīl arhitekts. Lomu sarakstā vēl ir prezidents, ministre un koris, kas izpilda visdažādākās lomas – viņi ir gan valsts galvas, gan studenti, gan mūrnieki, kas šajā darbā ir paši galvenie.
Izlasījis dažas bibliotekāres iedotās grāmatas, arhitekts piedzīvo ko līdzīgu sapnim vai murgam, kurā ar viņu notiek tas viss, kas senajās pasakās, un operas galvenajam varonim šajā sapnī jaunajā būvē ir jāiemūrē mīļotā meitene ar visu viņu nedzimušo bērnu. Ar arhitekta projektu notiek tas pats, kas vienmēr – dienā uzceļ, naktī nojauc. Tie paši, kas ar labo roku balsoja par, ar kreiso visu jauc nost un bāž savās kabatās. Šo procesu nevajadzētu identificēt tikai ar Latviju, tāpat kā cilvēku bailes no visa lielā, kad savtīgi un sīkmanīgi tiek apšaubīts katrs, kas ķeras pie kaut kā liela, varas vēlmi caur celtnēm un kultūru leģitimizēt sevi. Tās visas ir kā mums, tā citām sabiedrībām tūkstošiem gadu pazīstamas lietas.
Galvenais varonis, arhitekts, atraida savu mīlestību tādēļ, ka viņu pārņem bailes, ka neizdosies īstenot savu projektu, ka viņš būs zaudētājs. Viņš ir vīrietis, kas nespēj uzgrūst mīļotajai sievietei savu kaunu par neveiksmi. Un tādēļ, lai sakāvē paliktu viens, lai mīļoto pasargātu, viņš no tās atsakās. Un nedzimušais bērns tiek upurēts gan viņu teiksmainajā sapnī, gan realitātē. Projektu tomēr izdodas īstenot, bet arhitektā pašā paliek liels tukšums, jo darbam, idejai viņš ziedojis savu personisko laimi un emocionālo dzīvi. Līdz ar to upurēts ir arī viņš pats, būves idejas nesējs. Režisorei Laurai Grozai-Ķiberei šajā stāstā ļoti labi izdevies uzsvērt to, kas notiek ar cilvēku apmēram trīsdesmit gadu vecumā, kurš jau ķēries pie reāliem, lieliem darbiem un vēl lolo skaistus jaunības ideālus, bet jau sāk saprast, cik dzīve patiesībā ir sarežģīta un ar ko viņam būs jāsastopas, šos ideālus īstenojot un ko viņš spēs vai nespēs upurēt…
Ē. Ešenvalds: – Inesei lūdzu, lai viņa savu tekstu ierunā – lai es pēc frāzējuma varētu noķert atslēgas vārdus, un Inese diktofonā ierunāja visu libretu. Komponējot klausījos, kā viņa lasa, ieteicu pat visu viņas dzeju ierakstīt audiofailā, lai glabājas Nacionālajā bibliotēkā.
Operas stāsts ir ļoti laikietilpīgs, katrs cēliens ilgst vairāk nekā stundu, librets rit kā kamolītis, ap kuru apaugusi mūzika.
– Vai kāds no vadmotīviem var cerēt kļūt par hitu?
I. Zandere: – Bibliotekāres ārija, mūrnieku koris, dzejnieces ārija – stāsts par kurpi, kas mētājas jūrmalā. Dzejniece runā vienā no būves atklāšanas svinīgajiem pasākumiem, kuros jau parasti dzejniekus aicina uzstāties, bet viņā ir rūgtums, šaubas un nemiers.
Ē. Ešenvalds: – Komponējot man kā vizuālistam acu priekšā ataust attēls, glezna, situācijas no paša dzīves, kur tās trīsas ievibrējas un tad nokļūst mūzikā uz nošu papīra. Iztēlojos šo kurpi Liepājas liedagā, pilsētā ar smiltīm, vējiem, saulrietu, kur vēl mācoties devos pastaigās un impulsu meklējumos. Katrā operas partitūras lappusē ieliktas sajūtas no personīgās dzīves, viss sevī izauklēts, izraudāts. Ar visu dvēseli dienu un nakti strādāju, jo spieda arī termiņi, solisti jau brēca pēc notīm, kas jāapgūst, tāpēc pēdējā laikā teicu savai sievai Inesei: lūdzu, tiec galā ar bērniem, zālienu un veikalu, uz mani nepacietīgi gaida septiņsimt cilvēki operā, taču kvalitātes latiņu nenolaidīšu ne par sprīdi.
