Lielai idejai jāziedo visa dzīve. Saruna ar Inesi Zanderi un Ēriku Ešanvaldu 0
Ceturtdien, 19. maijā, Nacionālajā operā pirmizrādes priekškaru vērs ilgi gaidītā Ērika Ešenvalda jaunā latviešu oriģinālopera “Iemūrētie”. Pēc operas “Augļu koks ir Jāzeps”, kas diemžēl piedzīvoja tikai astoņas izrādes, šī ir komponista otrā, turklāt “pilnmetrāžas” opera. Kā priecājas pats autors, šoreiz mūzika līs sagatavotā traukā – atšķirībā no “Augļu koks ir Jāzeps”, kuras īsajā skatuves mūžā vainojama dažādu institūciju padotības dalībnieku nespēja saskaņot savus darba grafikus, “Iemūrētie” ir tikai un vienīgi Nacionālās operas mākslinieku rokās. Kā teic operas veidotāji, uzvedums solās būt mūsdienīgs un jauneklīgs.
– Kā jūs abi satikāties operā “Iemūrētie”?
Inese Zandere: – Kaut katram pa savu celiņu ejot, mūs abus ar Ēriku Ešenvaldu, izrādās, bija ieinteresējusi tā Eiropas folkloras daļa, kas saistīta ar iemūrēšanas leģendām jeb tā dēvēto būvupuri, kas pazīstams visām Eiropas tautām un ne tikai. Ēriks bija komponējis vokālu darbu korim “Leģenda par iemūrēto sievu”, kurā izmantojis albāņu leģendu. Mani būvupuru leģendas aizrāva jau daudzus gadus, varbūt – arī tādēļ, ka manas dzimtās mājas ir ļoti tuvu Dobeles pilsdrupām. Loģiski, ka visa bērnība pagāja, pa mūriem ložņājot, attīstot dažādas teorijas par slepenām ejām un akmeņos iemūrētiem cilvēkiem. Mūru teiksmainība mani ārkārtīgi vilināja gluži fiziski.
Iedvesmoja arī tas, ka daudz laika esmu pavadījusi Balkānu valstīs kopā ar savu vīru (Atis Klimovičs. – V. K.), kurš bija un arī tagad ir reportieris, un tā nokļuvu gan Serbijā, gan Kosovā, gan Albānijā un Maķedonijā, kur šīs būvupuru leģendas ir ļoti izteiktas, spilgtas – it sevišķi Rumānijā. Operas libretu esmu veltījusi Knutam Skujeniekam, jo, pateicoties viņa Eiropas tautu folkloras atdzejojumiem, kas apkopoti veselā Rakstu sējumā, arī būvupuru leģendas ienāca latviešu literārajā vidē kā teksti latviešu valodā, un tieši tur izlasāma arī pati krāšņākā no visām – rumāņu leģenda par meistaru Manoli. Tā sevī ietver ne vien būvupura pamatideju – lai uzceltu ēku (vai īstenotu kādu citu lielu ideju), tai jāatdod cilvēka dzīvība, dvēsele kā upuris –, bet šajā balādē parādās jau nākamā pakāpe būvupura interpretācijā: radītāja attiecības ar savu darbu, mākslinieka attiecības ar varu un apjausma, ko īsti nozīmē upurēt visdārgāko. Mīlestību, būtībā – visu dzīvi.
Kad 2014. gadā rakstīju libretu komponista Jēkaba Nīmaņa kameroperai “Līsistrates atgriešanās” un izmantoju Balkānu dzejas motīvus, kolosāls pārdzīvojums bija, aizejot uz Nacionālo bibliotēku un meklējot dažādas Balkānu dzejas grāmatas, atklāt, ka tās visas ir Knuta Skujenieka dāvinājums Nacionālajai bibliotēkai.
– Kā Nacionālā bibliotēka pati nokļuva operas idejā?
– Cilvēki domā racionāli: lūk, tagad pieķeršos darbam, raušos vaiga sviedros, jā, varbūt tas prasīs gadus, bet reti kurš gatavs samierināties ar domu, ka lielas idejas, liela darba īstenošanai patiesībā būs jāziedo dzīve. Nacionālās bibliotēkas celtniecības nebeidzamajā procesā bija skaidri redzams, ka mūžvecās leģendas un arhetipi izpaužas arī 21. gadsimtā – ar cilvēcisko upurēšanos, mākslinieka attiecībām ar varu, sabiedrības gaidām par ēku un cilvēkiem, kas to rada. Tieši bibliotēka kā ideja operā parādījās tāpēc, ka mūsdienās tā simboliskā būve, kas iemieso Visumu, vairs nav baznīca vai pils, tā ir bibliotēka. Kad 2008. gadā bija izsludināts oriģināloperu libretu konkurss un Ēriks, kurš jau bija komponējis “Iemūrēto sievu”, mani uzrunāja kopīgam darbam, man mirklī bija skaidra operas tēma un ideja. Kā režisors mūs procesā konsultēja Gatis Šmits, lai labāk iztēlotos, kā darbība varētu risināties uz skatuves. (Uzveduma režisore ir Laura Groza-Ķibere. – V. K.).
Ēriks Ešenvalds: – Par īstenojamiem toreiz atzina trīs libretus: pirmo vietu ieguva “Valentīna”, otrā tika “Iemūrētajiem”, trešā – “Mihails un Mihails spēlē šahu”. Sākotnējais uzstādījums konkursā bija, ka operas uzvedīs prēmētajā secībā, taču dažādi apstākļi jauniestudējamos darbus sarindoja citādi. Tā esam palikuši pēdējie, kas īsteno savu ieceri.
– Un kā bibliotēkas ideja ļāvās mūzikai, cik tā nāca raiti vai sūri?
– Viss šis ārprāts, līdzīgi kā multimediālā simfonija “Ziemeļu gaisma”, no manas dzīves paņēmis vairākus gadus. Komponēšanas procesā emocionālais barometrs tvēra nenormāli plašu amplitūdu, radošums bez mitas izaicināja un tirdīja ar pretjautājumiem. Domas lidojums un fiziskais ķermenis brīžiem bija kā cimds ar roku, brīžiem – kā svešinieki. Šajā operā pa nošu lapām vientulībā miriādēm reižu izstaigāts daudz taku – idejisko, frāzējuma, artikulācijas, tembru, skaņkārtu, stilu, tēlu vadmotīvu un daudzu citu… Tās krustojās, pietuvinājās, attālinājās – dzīvoja savu gaitu. Man atlika vien iekustināt ūdens virsmu, un pēcāk jau atsaucās okeāns, kuru tad steidzos tvert partitūrā.
Rezultāts, nemelošu, ir skaists un skaudrs stāsts – viens nopietns nogrieznis, kas ievilkts operas varoņu dzīves rūtiņās. Ineses (Zanderes. – V. K.) izauklētais stāsts ir spēcīgs. Jā, idejas ceļas spārnos, kad tās par dzīvām sāk padarīt cilvēka darbs, ziedošanās, uzupurēšanās vai kalpošana. Bet kurā mirklī no rokām sāk izslīdēt mīlestība, ģimene, Dievs un tiesības uz laimi – šis jautājums laikam ietilpst tajos svaru kausos, kas iekustināti kopš zaudētās Ēdenes. Tad nu man jāizvētī… nogriežņi: kurus zīmēt un kurus ne un kāpēc, jo pēc tam tos izdzēst šķiet neiespējami. Bet cilvēks domā, Dievs dara! Nākamajām paaudzēm ir uzcelta vērtība – bibliotēka, un viņi, laimīgie, var tikai nojaust, uz cik smagi liektiem pleciem mēs esam viņus pacēluši.
