“Piemājas veikalā skābais krējums ir par 60 centiem lētāks nekā lielveikalā” – kāpēc veikalos ir tik lielas cenu atšķirības? 89
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējo mēnešu laikā, kad inflācija sasniedz vienu rekordu pēc otra, jautājumus raisa dažādu veikalu tīklu atšķirīgā pārtikas cenu politika. Pircēji novērojuši krasi atšķirīgas cenas vieniem un tiem pašiem produktiem dažādās veikalu ķēdēs. Arī “Latvijas Avīze” pārliecinājās – vairāku vienādu produktu cenas lielākajos tirdzniecības tīklos krietni atšķiras. Īpaši tas attiecas uz gaļas un piena produktiem.
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome nesen vērsa uzmanību, ka pārtikas ražotāju sadarbība ar veikalu tīkliem ir sarežģīta un pilnībā pakļauta veikalu tīklu diktētiem nosacījumiem. Kāda ir veikalnieku uzcenojuma politika pārtikas precēm?
Pagājušajā nedēļā sociālās vietnes “Twitter” lietotājs Roberts Bite rakstīja, ka, pēc viņa aprēķiniem, identisku pārtikas preču groza cena “Depo” ir zemāka nekā “Rimi” par 25,72%. Grozā iekļauti gaļas produkti, krējums, olas, našķi, alus un citi produkti. Robertam piebalso arī citi pircēji. Daži novērojuši, ka vairākām precēm esot pat 50% cenas atšķirība.
“Nesen salīdzināju “Lidl” ar “Rimi”. “Lidl” 77 eiro grozs “Rimi” izmaksātu 111 eiro,” vēsta Aivars Ivbulis. “Kā tas iespējams, ka nelielā piemājas veikalā skābais krējums ir par sešdesmit centiem lētāks nekā lielveikala ķēdē?” vaicā Ināra. Tikmēr rīdziniece Elza pēc draudzenes ieteikuma sākusi apmeklēt veikalu “Depo”.
“Agrāk gāju gan uz “Maxima”, gan “Mego” veikaliem, bet tajos ļoti strauji sadārdzinājās pārtika. Dzīvoju viena, un negribas tik daudz tērēt par produktiem. Neticēju, ka būvmateriālu veikalā var nopirkt pārtiku. Tagad redzu, ka, iepērkoties šeit, var ietaupīt,” “Latvijas Avīzei” stāsta Elza. Šoziem viņa īpaši skrupulozi pētot cenas, tam gan vajadzīgs krietns laika patēriņš, taču tas atmaksājoties. “Būšu kļuvusi par cenu un atlaižu speciālisti,” smejoties piebilst Elza. Arī viņas draudzenes darot tāpat, citādi nevarētu galus savilkt kopā.
Cenas būtiski atšķiras
Salīdzinot vairāku vienādu produktu cenas lielākajos tirdzniecības veikalos, nākas secināt, ka situācija ir krietni vien atšķirīga. Īpaši tas attiecas uz gaļas un piena produktiem. Piemēram, Jaunpils vājpiena biezpiena cenu atšķirība veikalos ir pat 66%. Tas pats vērojams ar desām, maizi, bezalkoholiskajiem dzērieniem.
Piemēram, Mājas desa, kas ražota gaļas pārstrādes uzņēmumā “Nākotne”, veikalā “Elvi” pagājušajā nedēļā bija pieejama par 2,69 eiro/300 g, kamēr veikalā “Depo” identisks produkts maksāja par 0,94 eiro lētāk – 1,75 eiro. Savukārt 200 g Cesvaines Tilzītes siera iepakojuma cenu atšķirība bija pat 1,10 eiro dažādos veikalos.
“Cido” granātabolu sula veikalā “Mego” maksā 1,95 par vienu litru – tai piemērota atlaižu akcijas cena un tā samazinājusies no 2,59 eiro. Vienlaikus “Depo” veikalā tāda pati sula maksā vien 1,31 un bez jebkādām akcijas cenām. Arī sviesta cenas amplitūda veikalos ir plaša – no 1,95 par 180 g līdz 3,25 par tādu pašu daudzumu, atšķiras vien ražotāji. Te nu vietā jautājums – kāpēc vieniem un tiem pašiem produktiem dažādos veikalu tīklos cenas ir tik atšķirīgas? Uzdevām šo jautājumu vairākiem ražotājiem, lai uzzinātu, par kādu cenu konkrēto produktu pārdod ražotājs, taču, aizbildinoties ar komercinformāciju, uzņēmumi šādus datus neizpauž.
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP) nesen vērsa uzmanību, ka pārtikas ražotāju sadarbība ar veikalu tīkliem ir sarežģīta un pilnībā pakļauta veikalu tīklu diktētiem nosacījumiem. LOSP vadība norādīja, ka vidējais pārtikas uzcenojuma līmenis ir aptuveni 50%. Tiesa, uzcenojuma līmeņi dažādos tīklos esot ļoti atšķirīgi – tas atkarīgs gan no veikalu tīkla, gan konkrētajām preču grupām. Uzcenojumu izpēti veikusi Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība (LPCS).
Tās valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks zina teikt – pienam uzcenojums ir no 30 līdz 100% un lielākajā daļā veikalu tas ir virs 50%. Taču vēl esot jāņem vērā, ka atsevišķi veikalu tīkli piegādātājam vēl prasa arī tirdzniecības veicināšanas maksu, kas ir 2–4% no apgrozījuma, un loģistikas samaksu 6–8% no apgrozījuma – šīs vēl ir papildu maksas līdztekus tirdzniecības uzcenojumam. Lai arī negodīgas mazumtirdzniecības aizlieguma likumā šie pasākumi ir pieminēti, tajā pašā laikā ir piebilde – izņemot gadījumus, ja puses vienojas atsevišķi. Pagaidām LPCS nav risinājuma, ko darīt šajā situācijā.
Piesauc sīvo konkurenci
Jautāju veikalniekiem – kāda ir viņu uzcenojuma politika un kā tā veidojas. Jau ziņots, ka saskaņā ar LOSP pētījumu veikalos uzcenojums atsevišķiem produktiem sasniedz pat 160%. “Rimi Latvia” sabiedrisko attiecību vadītājs Juris Šleiers skaidro – “Rimi” gadījumā varot droši apgalvot, ka minētie uzcenojuma procenti neatbilst realitātei.
“Cenu ziņā jutīgākajām svaigās pārtikas preču grupām, starp kurām ir arī vairāki piena produkti un kas bieži vien ietekmē pircēju izvēli par labu vienam vai otram veikalu tīklam, mēs ļoti pārdomāti plānojam tirdzniecības uzcenojumus, turot tos iespējami zemus. Un ir tādas preču grupas, kas nav tik jutīgas pret cenu, piemēram, šeit varam minēt atsevišķus ekskluzīvos sierus, mandeļu pienu vai nepārtikas preces – šiem produktiem uzcenojums var būt augstāks,” skaidro Juris Šleiers.
Taču konkurence mazumtirdzniecībā esot tik sīva, ka veikalu tīklam ir rūpīgi jāizsver iespējamais uzcenojums katrai precei, lai saviem pircējiem nodrošinātu visizdevīgāko piedāvājumu. Diemžēl vairāku dienu laikā “Latvijas Avīzei” neizdevās uzzināt “Maxima” un “Depo” komentāru par to, kā šie veikali veido savu cenu politiku, līdz ar to nav iespējams rast lielāku skaidrību par vienādu produktu atšķirīgajām cenām šajos veikalos.
Vai uzcenojumus iesaldēs?
Pagājušajā nedēļā zemkopības ministrs Didzis Šmits izteicās, ka par PVN samazināšanu pārtikai varētu runāt vien tad, ja tiek panākta vienošanās ar tirgotājiem par uzcenojumu iesaldēšanu. Ko par šo ideju saka veikalnieki? Juris Šleiers ir skeptisks: “Ideja noteikt maksimāli pieļaujamo tirgotāju piecenojumu pārtikas precēm ir klajā pretrunā ar tirgus ekonomikas pamatprincipiem, turklāt tai ir virkne ļoti būtisku trūkumu.
Tostarp – uzcenojuma fiksēšana kā bumerangs atgrieztos un kaitētu tieši vietējiem ražotājiem, bet reālie ieguvēji būtu ārvalstu pārtikas ražotāji, kam ir lieli ražošanas apjomi un ievērojami augstāka ražošanas efektivitāte – šaurāka specializācija, augstāka iekārtu noslodze, mazāks darbinieku skaits un lielākas subsīdijas.” Turklāt šobrīd importētajai produkcijai piecenojums nereti esot lielāks, jo, apzinoties vietējā tirgus pieprasījumu, “Rimi” ar savu darbību esot vienmēr centies veicināt Latvijas produkcijas pieejamību. Tādējādi, ja visiem noteiktu kategoriju produktiem tiktu noteikts vienāds piecenojums, cenu starpība par labu importa produkcijai un importa produktu konkurētspēja pieaugs, piebilst Šleiers.
Savukārt PVN samazināšana pirmās nepieciešamības precēm būtu ļoti atbalstāma. PVN samazināšana Latvijai raksturīgajiem dārzeņiem esot labi parādījusi, ka ieguvēji no PVN samazināšanas ir ne vien pircēji, bet arī Latvijas ražotāji. Zemākas cenas stiprinot pircēju patriotismu – ja var atļauties pirkt Latvijā ražotas preces, pircēji to arī dara. Arī bažas, ka PVN starpību sev paņemtu tirgotāji, neesot piepildījušās. Tirgotāji turējuši kopīgi parakstītajā memorandā doto vārdu, un ministrija, rūpīgi veicot cenu monitoringu, pārliecinājusies, ka PVN samazinājums nonāca pie pircējiem.
Ja tiktu lemts par PVN samazināšanu pārtikai, tirgotāji no savas puses garantē atbilstošu cenu samazinājumu, sola “Rimi” pārstāvis. J. Šolks zina teikt, ka abu pušu memorands bijis spēkā līdz pagājušā gada 31. decembrim un tagad pienācis laiks domāt, ko darīt tālāk. LPCS vadītājs piekrīt zemkopības ministra paustajam, ka pārtikas cenu uzcenojumi būtu jāiesaldē. Līdzīgi uzskata arī LOSP vadība, kā variantu iesakot grozījumus Negodīgas konkurences novēršanas likumā.
