Ilmārs Stūriška: Skanēja pompozi saukļi – futbols atgriežas mājās, taču nekādu mājīgumu tur neiegūt 1
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas futbola sabiedrībā ļoti izplatīts ir uzskats un kā viena no galvenajām problēmām tiek akcentēta tā, ka nav sava nacionālā stadiona. Ap Gunta Indriksona šā gadsimta sākumā uzcelto “Skonto” risinājušies ļoti daudz interesantu notikumu. Ar vairākām nepilnībām, tomēr tas ir tīrs futbola stadions. Tikai uzcelts neīstajā vietā, tāpēc nemitīgi ticis uzsvērts – drīz tur vairs nebūs.
Tiesa gan, kopš brīža, kad bija bažas, vai Rīgā un vispār Latvijā varēsim uzņemt Eiropas čempionus portugāļus ar Krištianu Ronaldu priekšgalā, aizskrējuši četri gadi, un stadions stāv kā stāvējis. Ir pat veikti uzlabojumi, lai tur komfortablāk justos Latvijas melnajā sarakstā esošajam Krievijas miljonāram Sergejam Lomakinam piederošā vienība “Riga”.
Latvijas Futbola federācija bija atvēzējusies uzbūvēt stadionu Krišjāņa Barona ielā, kuram vajadzēja būt gatavam jau uz Ronaldu vizīti Rīgā, taču pēc miljona notrallināšanas projektā tika secināts, ka būvniecība tomēr būs divreiz dārgāka, nekā iecerēts, un naudas nav. Tā nu šo vietu ik dienu piepilda bērnu prieki lielajā rotaļu laukumā. Arī nav slikti.
Tikmēr Latvijas futbola izlase 2018. gadā pārcēlās atpakaļ uz “Daugavas” stadionu, kur bija pabeigta renovācijas pirmā kārta. Toreiz skanēja pompozi saukļi – futbols atgriežas mājās. Tikpat skaidrs bija, ka nekādu mājīgumu tur neiegūt, jo kas tās par mājām bez jumta (tribīnēm)?
Tā nu futbola izlase kā pabērni mājas mačus lielākoties aizvada šajā stadionā, bet kā fanu un speciālistu, tā federācijas līmenī izskan gaušanās – nav te futbola atmosfēras.
Viesojoties Latvijā, par to ar premjeru Krišjāni Kariņu un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Artūru Plešu runāja pat Starptautiskās futbola federāciju asociācijas prezidents Džanni Infantīno.
Viļņā nupat sākts 150 miljonus vērts projekts, kurā iecerēts gan futbola stadions, gan vēl vairāki sporta objekti. Tallinā labas futbola mājas ir jau no gadsimta sākuma. Būtu skumji, ja Latvijas izlasei vēl pēc 20 gadiem nāktos spēlēt “Daugavā”, taču šobrīd stadions noteikti nav mūsu sporta karaļa lielākā problēma.
Galvaspilsētā akūti trūkst laukumu, kur trenēties jaunajai paaudzei, īpaši – ziemā. Futbola halles bija vajadzīgas jau sen, pirmie solīši to risināšanā sperti.
Bet attiecībā uz lielo stadionu nevajag burt drāmu. Tika solīts, ka šogad “Daugavas” tribīnēm būs jumts, vēl ir jāizlīdzina laukums – tad karalis varēs justies kā mājās. Futbola atmosfēra, ko tur nevarot just kā “Old Trafford” Mančestrā vai “Santiago Bernabeu” Madridē, ir filosofisks jēdziens.
Kad 90. gados viesojās Spānija, Dānija, tika uzvarēta Austrija, kad spēlēja “Barcelona”, “Chelsea” un “Inter” – ar atmosfēru viss bija vislabākajā kārtībā. To veido ne tik daudz vieta, cik komandas, futbolistu līmenis, intriga, līdzi jušanas tradīcijas. Pēdējos desmit gadus izlases līmenis nav tāds, lai cilvēki stāvētu rindā pēc futbola biļetēm.
Starp citu, arī Barona ielā paredzētais stadions bija ar 5700 skatītāju vietām. Varbūt pat labi, ka netika uzbūvēts, jo tik niecīgs nacionālais stadions liecinātu par mūsu pieticību visās izpausmēs.
Ir jācer un jātiecas, lai reiz futbols atkal būtu notikums un cilvēki gribētu nākt uz izlases spēlēm.
Oktobrī Latvija uz spēli pret zvaigžņoto Nīderlandi sapulcināja pusi (4700) no “Daugavas” ietilpības, bet uz drāmu pret Turciju sanāca vien 2400. Lai gan laika apstākļi bija rudenim lieliski. Var jau būt, ka otra puse līdzīgi kā izlases spēlētāji “nav paspējusi” novakcinēties.
