Māris Antonevičs: “KPV LV” augonis sāka ārēji strutot un pārplīsa. Kas to iebakstīja pārāk dziļi? 17
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
To, ka valdošā koalīcija ir politiski sarežģīta, tapusi kā sarkanajām līnijām apjozts kompromiss, tāpēc to mainīt nebūtu prāta darbs, īpaši šajā Covid-19 krīzes laikā, esam dzirdējuši daudzas reizes un no dažādām personām.
Daži to saka kā rūgtu atziņu, zobus griezdami, jo paši netiek pie varas, daži – tieši pretēji – lai pasargātu valdību no satricinājumiem. Politiskās situācijas apzināšana tomēr nenozīmē, ka ar to saistītās problēmas nebūtu jāatzīst un jārisina.
Ar partiju “KPV LV” saistītās peripetijas jau sen ir bijis kā tāds augonis uz valdības ķermeņa.
Jau Ministru kabineta apstiprināšanas brīdī kļuva skaidrs, ka te ir gadījums ar kaut ko ļoti īpatnēju, kad viens no atpazīstamākajiem šīs partijas deputātiem Didzis Šmits paziņoja: “Mēs, “KPV LV”, esam unikāls politiskais spēks! Būsim gan pozīcijā, gan opozīcijā!”
Tolaik tas lika atcerēties slaveno “Šrēdingera kaķi” jeb Austrijas fiziķa Ervīna Šrēdingera 1935. gadā izstrādāto domu eksperimentu.
Ideja – kaķis, kas ielikts kastē ar toksisku indi, vienlaikus var būt gan dzīvs, gan miris līdz brīdim, kad atveram kasti un konstatējam, kāds tas kaķis tieši ir. Latvijas politikā bija parādījies spēks, kas pats nespēj tikt skaidrībā ar savu pozīciju un identitāti.
Tomēr kaut kā tas turpināja funkcionēt. Arī sabiedrība pie tā pamazām pierada, un, ja neskaita nelielu paburkšķēšanu par “KPV LV” ministru kompetenci, tas pat nešķita nekas traks.
Tie, kas bija kategoriskāki, drīz pameta frakciju, un arī tā pati turpināja lēnām sadalīties dažādos apakšgrupējumos, regulāri apgādājot medijus ar ziņām par kārtējiem “KPV LV” kongresiem un citām pārmaiņām.
“Sagatavojiet popkornu,” šī interneta soctīklos bieži lasītā frāze paredzēja uz partiju skatīties kā uz komisku ziepju operu, tikmēr valdības vadītāju šī situācija īpaši neuztrauca, it kā tā uz viņu nemaz neattiektos.
Studentu vidū savulaik bija populāra (nezinātniska) atziņa, ka astoņdesmit procenti problēmu atrisinās pašas no sevis, bet divdesmit procenti vispār nav atrisināmas, kas bieži tika attiecināta uz gatavošanos eksāmeniem.
Acīmredzot Kariņa ieskatā līdzīga pieeja der arī koalīcijas problēmu risināšanā un valdības partijas pašas ir spējīgas šos jautājumus sakārtot tā, ka premjera iesaiste tur nav vajadzīga.
Viņam vienkārši ir jāpielāgojas apstākļiem – jāstrādā ar tiem ministriem, ko partijas piedāvājušas, un jārēķina balsis, lai nodrošinātu vairākuma balsojumu Saeimā, kas šo gadu laikā ne reizi tā īsti arī nebija apdraudēts.
“KPV LV” augonis sāka ārēji strutot un pārplīsa aizvadītajā nedēļā. Iespējams, to pārāk dziļi iebakstīja Nacionālā apvienība, savācot sev vienu no partijas ministriem – Jāni Vitenbergu.
Iespējams, pašā “KPV LV” viss bija tiktāl nobriedis, lai sāktos pēdējais “sadalīšanās” posms, iespējams, kādi citi, pašlaik vēl nezināmi apstākļi… Lai nu kā, šī problēma vairs neizskatās pēc tādas, kas atrisināsies pati no sevis.
Te rodas jautājums – kādai jābūt premjera lomai šajā procesā? Var, protams, iztēlot viņu kā nabadziņu, kuram partijas uzgrūž nepatīkamo situāciju sakārtot, lai varētu laist tālāk.
Tomēr te derētu atcerēties Satversmē rakstīto: “Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem. Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents.”
Tātad nevis koalīcijai vai sadarbības padomei pieder pēdējais vārds, bet tieši premjeram, kurš aicina ministrus valdībā.
Šobrīd ir jau trīs piedāvājumi, ko vajadzētu likt pašlaik atbrīvotajā ekonomikas ministra vietā: Nacionālā apvienība piedāvājusi atjaunot amatā partijisko piederību mainījušo Vitenbergu, “KPV LV” (tas, kas no tā palicis) – uzņēmēju Pēteri Šmidri, Jaunā konservatīvā partija – Saeimas deputātu Gati Eglīti. Ir arī mājieni par citiem amatiem.
Valdības vadītājs Krišjānis Kariņš ir sacījis, ka lēmums būtu jāpieņem visiem koalīcijas partneriem vienprātīgi un, ja kāds ir pret, tad jāturpina diskutēt, kamēr visi piekritīs.
Taču tā ir Kariņa interpretācija, Satversme saka ko citu – atbildība par ministriem ir “personai, kuru uz to aicinājis Valsts prezidents”. Un, kamēr Egils Levits nav nosaucis kādu citu, šī persona ir Kariņš.
