Franks Gordons: Kad “asinis stingst” 0
Krievijas prezidenta Vladimira Putina ilggadējais preses sekretārs Dmitrijs Peskovs devis plašu interviju populārajā nedēļas avīzē “Argumenti i fakti”. Cita starpā Peskovs stāstīja par sava šefa darba dienu: izrādās, ka Kremlī vislielākā rosība notiek ap vienpadsmitiem vakarā. Uz jautājumu, vai Putins reizēm lamājas, lietojot t. s. mātes vārdus, Peskovs atteicās atbildēt, taču piemetināja, ka prezidents, “kā katrs normāls mužiks var paust savu negatīvo attieksmi par kādu cilvēku vai procesu, turklāt tā, ka asinis stingst”.
Asinis stingst… Izteiksmīga metafora. Pie tās mēs atgriezīsimies. Pie reizes: tas ir tas pats Peskovs, kas savulaik sarunā ar Trampa advokātu Maiku Koenu apsprieda jautājumu, kā nodrošināt Krievijas valdības atbalstu “Trump World Tower” augstceltnes būvei Maskavā. Tas ir jau pasens fakts, ko vērts atgādināt, runājot par teju jau nesaraujamo saiti, kas Trampu cieši saista ar Putinu. Kaut kas tik liktenīgs, ka “asinis stingst”…
15. janvārī laikrakstā “New York Times” Piters Beikers atgādināja, ka Tramps un Putins tikušies piecas reizes un ik reizi, īpaši Helsinkos, Baltā nama saimnieks bija parūpējies par to, lai saruna ar Kremļa saimnieku notiktu zem četrām acīm bez lieciniekiem.
14. janvārī Rietumu pasauli satrauca – “asinis stingst” – tai pašā “New York Times” publicētais raksts par to, ka Tramps arvien biežāk “apsver iespēju” Savienotajām Valstīm izstāties no NATO alianses. Trampa vēlme atbrīvoties no NATO “nastas”, kas noslogojot ASV finanses, jau pērnvasar radusi stipras bažas Vašingtonas administrācijas aprindās, un īpaši toreizējais ASV aizsardzības ministrs Matiss un prezidenta padomnieks nacionālas drošības jautājumos Boltons pūlējās, lai ASV stratēģija paliktu nemainīga, ne ar vārdu nepieminot izstāšanās varbūtību.
Te jau, var teikt, tas suns aprakts, te paveras lodziņš uz tiem pieciem Trampa un Putina “randiņiem”.
“Fox News” televīzija ir vienīgā, kas tuva Donalda Trampa sirdij, un 17. janvārī tajā notika diskusija, kurā tika apšaubīts, vai NATO līguma 5. pants jāattiecina uz Baltijas valstīm.
Un te nu man gribas paust savu viedokli: pirmskara Latvijas spožākais brīdis bija valsts neatkarības proklamēšana 1918. gada 18. novembrī, toties atjaunotas Latvijas spožākais brīdis ir un paliek 2006. gada 28. novembris, kad tika atklāts NATO Rīgas samits un uz Latvijas galvaspilsētas vēsturiskā silueta fona sastājās šīs alianses dalībvalstu vadītāji – pirmām kārtām ASV prezidents Džordžs Bušs un Vaira Vīķe-Freiberga pašā centrā. Būt NATO dalībvalstij ir Latvijas drošības ķīla, un ASV ir šīs alianses pamata balsts, bez kura, var teikt, “asinis stingst”.
Telavivas avīze “Haaretz” nemīl Izraēlas premjerministru Netanjahu, un, var teikt, ir par ko viņu nemīlēt. Taču 16. janvārī Daniels Šapiro šajā avīzē raksta: kad Izraēlas armijas jaunais ģenerālštāba priekšnieks ģenerālleitnants Avivs Kohavi stāsies amatā, viņam jādara viss, lai pierunātu Netanjahu izmantot savu ietekmi uz Trampu, lai atrunātu viņu no iedomas izstāties no NATO, jo šāda varbūtība stipri iedragātu Izraēlas drošību, ņemot vērā, cik plaši sazarots ir amerikāņu militāro bāzu tīkls Tuvo Austrumu reģionā, “cik svarīga līdzsvaram” Vidusjūrā ir ASV Sestā flote pretstatā Krievijas milzu bāzei Sīrijā. Visas ASV aktivitātes šajā reģionā notiek vienotas NATO stratēģijas ietvaros. Izraēla nav šīs alianses dalībvalsts, bet atzīta kā NATO partnere. Tātad šajā aspektā Izraēlas un Latvijas bažām ir līdzīgs pamats. Lai “asinis nestingst”.
