Kad Asarītim kaimiņos ir Raudulītis – par interesantiem vietvārdiem 2
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ukrainas kara iespaidā itin bieži dzirdam spriedumus par to, kādā vārdā vajadzētu vai nevajadzētu dēvēt vienu vai otru ielu, skvēru vai laukumu. Taču derētu atcerēties, ka tie ne tuvu nav vienīgie vietvārdi, kuru ielokā dzīvojam.
Kas šobrīd notiek Latvijas vietvārdu jomā? Uz sarunu aicināju Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Vietvārdu apakškomisijas dalībnieces – Latvijas Universitātes (LU) Latviešu valodas institūta vadošo pētnieci, direktori Sandu Rapu un Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Kartogrāfijas departamenta Toponīmikas laboratorijas vadītāju Vitu Strautnieci.
Vai varat, lūdzu, pastāstīt, ar ko nodarbojas, cik bieži pulcējas Vietvārdu komisija un kas tieši šobrīd ir tās uzmanības lokā?
V. Strautniece: Tā turpina darbu, ko bija iesākusi Vietvārdu komisija, kas darbojās pie Ministru kabineta.
S. Rapa: Sākotnējais mērķis ir saglabājies joprojām – komisija turpina nostiprināt un sargāt vietu nosaukumus latviešu valodā. Tajā ir seši Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētnieki – gan vietvārdu, gan dialektoloģijas speciālisti – un trīs Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras pārstāvji – ģeogrāfi, kartogrāfi. Sēdēs tā pulcējas vismaz reizi mēnesī un soli pa solim cenšas izskatīt vietvārdus, kuriem dažādas institūcijas plāno piešķirt oficiāla vietvārda statusu.
Ceļš līdz lēmumam par vietvārda oficiālo formu nav viegls. Vispirms apakškomisijas dalībnieki LU Latviešu valodas institūta vietvārdu kartotēkā izpēta, kāda ir vietvārda pamatforma, ko lieto vietējā izloksnē vai reģionā. Pēc tam, konsultējoties ar vietējiem vietvārdu zinātājiem un skatoties Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras uzturēto Latvijas Vietvārdu datubāzi, pārbauda, vai vietvārda agrāk pierakstītā forma dzīva joprojām.
V. Strautniece: Pirms piešķirt oficiālu nosaukumu dabas objektiem, ar topošajiem priekšlikumiem iepazīstina vietējās pašvaldības un uzklausa viņu viedokli, ja tāds tiek pausts.
S. Rapa: Tāpat apakškomisija lemj arī par vietvārdiem, kurus dažādu iemeslu dēļ grib nomainīt vai piešķirt kādam vēl nenosauktam objektam. Tad raugāmies, lai vietvārds būtu latvisks un labskanīgs, lai tas atbilstu konkrētā reģiona vietvārdu ainavai un lai bez pamatota iemesla netiktu nomainīts sens, vietu precīzi raksturojošs nosaukums. To visu palīdz regulēt un sargāt 2012. gadā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi Nr. 50 “Vietvārdu informācijas noteikumi”.
Kaut šķiet, ka vietvārdi, vismaz tie, kurus lietojam paši, ir vienkārši un saprotami, no runas uz rakstiem tie tik viegli vis nepārceļas. Tad nezin kāpēc gribas vietvārdu padarīt literārāku, saprotamāku, nereti pat “iztulkot” no izloksnes. Tā, piemēram, lauka nosaukums Rācineita var pārtapt par Rācenīti, ezera nosaukums Boļūts – par Baļoti, taču vietvārdā nozīme ir katrai skaņai un burtam, katram deminutīvam – “celiņš” parasti nevar pārvērsties par “ceļu” vai otrādi, “urga” par “strautiņu”, “rājums” par “līdumu”.
Pašlaik vislielākās problēmas vietvārdu standartizācijā ir ar vārdu “purvs”. Latvijas reģionos purvu nosaukumi parādās vismaz četros veidos: “purvs”, “purs”, “pūrs”, “pors” (izrunā: puors). “Pūra” un “pora” reģioni vēl atceras un godā vietējos vietvārdu elementus, bet “puru” novados, kaut mutvārdu saziņā bieži vēl tiek lietota vietējā forma, daudzi pretojas tās ieviešanai kartēs un dokumentos, jo literārās valodas ietekmē to uzskata par kļūdu vai nevēlamu apvidvārdu. Tad mums jāizšķiras – vai valodai palīdzēt saglabāt senāko un vieglāk izrunājamo formu, paturot un ieviešot to kartēs, no kurām tā, iespējams, varētu tālāk izplatīties un iedrošināt saglabāt šo vietējo īpatnību, vai tomēr padoties laika plūdumam un pieņemt, ka šī reģionālā īpatnība ir aizmirsta.
Vietvārdos nosauc pilsētas, upes, ezerus, kalnus, bet droši vien šī tēma ir daudz plašāka?
Vietvārdu patiešām ir daudz vairāk, nekā varam iedomāties, pārskatot savu tuvāko apkārtni. Latvijā nosaukumu var iegūt pat neliels, bet zīmīgs akmens, neizsīkstoša peļķe, sniegā iebraukta un vasaras laikā izzūdoša sliede un ceļa stabiņš. Taču šie nosaukumi, ko varam dēvēt par mikrotoponīmiem, kartē visbiežāk neparādās, ja vien tās nav īpašas kultūrvēsturiskās kartes. Tie arī nav nepieciešami lietošanai dokumentos. Tāpēc Vietvārdu apakškomisijas uzmanības lokā mikrotoponīmi visbiežāk nenonāk. Līdz ar to tie attīstās brīvāk un dažkārt ap tiem sakrājas daudz paralēlformu. Taču vienlaikus tie ir arī visneaizsargātākie un valodniekam vismīļākie – tie netiek pierakstīti, ja vien to nedara valodnieki vai kāds aizrautīgs novadpētnieks, un visātrāk mainās vai pat zūd, līdz ar sevi aiznesot arī dzīvās valodas liecības.
V. Strautniece: Pilsētu nosaukumi un arī jebkuru citu dokumentos lietojamu vietvārdu maiņa vienmēr jāsaskaņo ar Vietvārdu apakškomisiju – to nosaka minētie MK noteikumi.
S. Rapa: Taču vienalga gadās, ka dažs vietvārds kaut kā izsprūk no standartizācijas ierastā ceļa un tiek piešķirts nesaskaņojot. Tomēr nesaskaņots vai, nepaklausot Vietvārdu apakškomisijai, saglabāts nevēlamais oficiālais nosaukums izdara vairāk ļaunuma nekā labuma un var tikt uzskatīts par politisku demagoģiju – lai atceramies, kā vietvārdi mainīti un par propagandas ieroci izmantoti okupāciju laikos.
Tā kā pieminējāt, ka saskaņojat šo procesu ar pašvaldībām un tās reizēm nepiekrīt maiņai – vai tādā gadījumā oriģinālais nosaukums kaut kur tomēr tiek saglabāts kā vēsturiska paralēlforma?
Vietvārdu vēsturiskās formas ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem Vietvārdu apakškomisijas sēdēs. Kā gan mēs varētu pieļaut nomainīt mājvārdu vai upes nosaukumu, kas minēts rakstu avotos aptuveni pirms divsimt gadiem, un senā valodas forma atnesta līdz mūsdienām par spīti kariem, sērgām un likstām. Tātad tauta, šo vārdu lietojot, ir apliecinājusi, ka tas ir svarīgs un visiem saprotams. Reizēm gan vēlme pēc vietvārda nomaiņas ir saprotama. Piemēram, senas un cienījamas profesijas nosaukums mājvārdā “Asenlaiži”, kāds reāli arī savulaik pastāvējis, mūsdienās vairs nebūs saprotams. Taču visbiežāk vēsturiskos nosaukumus cenšas modernizēt. Piemēram, senās izskaņas -ine (piemēram, Kārklines dīķis, Āpsines mežs) vietā par varītēm cenšas ielikt kādu no literārajām izskaņām -ene vai -iene.
Kur visa šī vietvārdu bagātība akumulējas? Vietvārdu vēsturiskās formas glabājas LU Latviešu valodas institūta vietvārdu kartotēkā, kur tās vāktas vairāk nekā gadsimtu, ieskaitot Jāņa Endzelīna un Jura Plāķa vākumus, tur ir gandrīz miljons vietvārdu. Klātienē to var atnākt aplūkot jebkurš. Kartotēka diemžēl nav digitalizēta, jo tam trūkst finansējuma, kaut Valsts valodas politikas pamatnostādnēs šāds uzdevums par vietvārdu vēsturisko datubāzi ir pieteikts. Šajā datubāzē tiks apkopoti senajos rakstu avotos publicētie, ekspedīcijās savāktie un mūsdienās reģistrētie vietvārdi. Līdzīgi, kā to darām Latvijas vietvārdu vārdnīcā, kuras kārtējais sējums tiek izstrādāts valsts pētījumu programmas projektā “Latviešu valodas daudzveidība laikā un telpā”.
V. Strautniece: Savukārt ģeogrāfu savāktie vietvārdi, kas atzīmēti uz kartogrāfiskā materiāla, glabājas Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras elektroniskajā Latvijas vietvārdu datubāzē. Tās publiskā versija pieejama internetā. To lielākā daļa savākta un kartēta 20. gs. 90. gados līdz ar nacionālās kartogrāfijas atjaunošanu. Toreiz, 90. gadu vidū, Valsts zemes dienestā, kura uzdevumos bija arī valsts karšu sagatavošana, tika izveidota Toponīmikas laboratorija. Tai bija jāsarūpē kartogrāfiski piesaistīti vietvārdi, lai tos izmantotu jaunajās Latvijas kartēs. LU kartotēkā tādu precīzu ģeogrāfisku ziņu par vietvārdiem nav. Tad nu ģeogrāfi, piedaloties arī vēsturniekam, valodniecei un novadpētniekiem, devās uz ikvienu no vairāk nekā 500 Latvijas pagastiem, kur, turot rokās gan karti, gan savu savākto, gan arī valodnieku publicēto vietvārdu vārdnīcu kopijas, iztaujāja teritoriju labi pārzinošus vietējos iedzīvotājus, arī pagastu pašvaldību darbiniekus. Vēlāk šie vietvārdi nonāca arī Latvijas Vietvārdu datubāzē. Tās papildināšana un precizēšana joprojām turpinās.
Kas jums pašām pēdējā laikā šķituši interesantākie gadījumi vai nu Vietvārdu komisijas darbā, vai vispār saistībā ar vietvārdiem?
S. Rapa: Ik gadu organizējot vietvārdu dienas, mums ir bijusi iespēja pašiem apstaigāt pagastu ļaudis un paklausīties, kā vietvārdi dzīvo novados. Cik liels ir bijis mūsu prieks un izbrīns, kad atrodam kādu vietvārdu, kas ne reizi nav bijis pierakstīts, lai gan dzīvojis gandrīz simt gadu. Vai kad izdzirdam formu, par ko mums, Rīgā lemjot, ir ziņots, ka tādu nudien vairs nelieto. Šāda dažādu pagastu vietvārdu ainavas iepazīšana ir parādījusi, ka vietvārdu darināšanas formulas joprojām ir saglabājušās gandrīz nemainīgas, turklāt katram novadam ir savas tradīcijas.
Pavisam konkrētus gadījumus diemžēl nevaram izklāstīt, jo vietvārds bieži vien ir unikāls nosaukums, pēc kura viegli uziet tajā nosaukto vietu un ar to saistītos ļaudis. Taču jaunie vietvārdi un vietvārdu maiņas rīkojumi rāda, ka latvietim vietas nosaukums ir svarīgs: tajā viņš grib ierakstīt savas zemes, dzimtas vēsturi un pat noteikt savu turpmāko likteni, izdzēst pagātni vai ierakstīt nākotni, atcerēties un godināt.
V. Strautniece: Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras vietvārdniekiem visinteresantākie šķiet paši vietvārdi un tā unikālā tautas izdoma, kas tos radījusi, un arī to saistība ar dabu un sabiedrību (kā nepapriecāties par tādiem mājvārdiem, kā Miķeļbaudas, Gaisplīsas, Caurnāši, Vilkupērāji!). Un tad vēl vietvārdu savstarpējā saspēle, kad līdzās Sliecēm ir Uzkalas vai Latiem kaimiņos – Santīmi, netālu esošiem ezeriņiem vārdi – Asarītis un Raudulītis, no Ceļmalrumpjiem netālu – Linurumpji. Dažādu darbu gaitā pamanītie interesantie vietvārdi apkopoti “nezinātniskā pētījumā” ar nosaukumu “Interesantie un savādie vietvārdi”, kas brīvi iegūstams internetā: (https://www.lgia.gov.lv/lv/interesantie-un-savadie-vietvardi-0).
Vietvārds nav tikai viens vārds Latvijas kartē: tas ir kāda Latvijas zemes stūrīša virsrakstiņš, kas glabā ziņas par vietas vēsturi, izskatu, ģeogrāfiskām pārmaiņām, par ļaudīm, kas tur dzīvojuši un vietu kopuši.
