Kad arī skolēniem “viss nav tik viennozīmīgi” jeb TikTok ar “deep fake” un kā to atpazīt 7
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Prāts dažkārt ir pārāk slinks, lai filtrētu informāciju, un tieši tādos brīžos mūs sasniedz dezinformācija,” tāds ir viens no brīdinājumiem, ko pauž komunikācijas zinātnes maģistrs Kaspars Līcītis. Viņš ir viens no sešiem pētniekiem, kas Kultūras ministrijas (KM) un Latvijas Universitātes (LU) sadarbības projekta “Medijpratības un informācijpratības nodarbības Latvijas austrumu pierobežas reģionu mācību iestādēs” ietvaros devās uz Latvijas pierobežas skolām, lai runātu ar skolēniem par medijpratību un informācijpratību. Nodarbības notika 21 skolā, tajās piedalījās 993 skolēni no 9. līdz12. klasei.
Medijpratība ir viena no prasmēm, kas ļoti nepieciešama mūsdienu cilvēkam. Jo sevišķi šobrīd, kad notiek karš Ukrainā, un saistībā ar to ir daudz dezinformācijas. Taču, lai veicinātu sabiedrības vienotību, nodarbībās tiek runāts arī par naida runu: ar ko tā ir bīstama un kāpēc tieši šobrīd būtu īpaši jāizvairās no kāda aizskaršanas, piemēram, tautības dēļ.
Uzķeras pat pētnieki
“Latvijas Avīze” bija klāt vienā no šādām nodarbībām Preiļu Valsts ģimnāzijā, kur medijpratību apguvē piedalījās 11. klases skolēni.
Kā viens no bīstamākajiem dezinformācijas izplatītājiem šobrīd ir jauniešu viens no iecienītākajiem sociālajiem tīkliem “Tik Tok”. Tajā tiek veidoti video, kuriem parasti nav atsauču uz avotu. Kā norāda K. Līcītis: “Ir grūti izfiltrēt, kas ir ticams un kas ne.”
Gadās, ka pat pieredzējuši žurnālisti un pētnieki uzķeroties uz kādu viltojumu. Tāpēc nav ko brīnīties, ka skolēni notic visam, ko vietnē redz. Vietne veidota tā, ka pat grūti saprast, kad attiecīgais video tapis un ielādēts tīmeklī. Tieši “Tik Tok” ir vietne, kur parādās arī tā sauktie dziļviltojumi. (Angliski – “deep fake”. Dziļviltojumi ir viltoti attēli, video vai audio ieraksti.
Dažreiz tajos redzamie cilvēki ir datoru radīti, viltotas personas, kas izskatās un izklausās tā, it kā tie varētu būt īsti cilvēki. Dažreiz viltotie cilvēki ir īsti, bet viņu tēli un balsis tiek mainītas, lai veiktu un teiktu lietas, ko īstais cilvēks nav darījis.
Piemēram, dziļviltotu videoklipu var izmantot, lai atveidotu slavenību vai politiķi, kurš kaut ko saka, ko īstais cilvēks nekad nav teicis.) Piemēram, kādā no šādiem dziļviltojumiem Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim ielikti mutē vārdi, ko viņš tādā kontekstā nekad nav teicis. Viltotājus nodeva vien tas, ka video prezidentam bija nedabiska mīmika. Taču tas nu ir fakts, ka tehnoloģiju attīstība dod aizvien jaunus ieročus arī ziņu viltotājiem.
Taču savi ieroči ir arī tiem, kas cīnās pret dezinformāciju. Tāpēc K. Līcītis ieteica skolēniem vairākas vietnes, kurās var pārbaudīt gan faktu patiesumu, gan to, kad patiesībā ir uzņemts kāds no tīmeklī publicētajiem attēliem. Viņš arī atgādināja, ka ticamāka ir tā informācija, kas publicēta lielākajos ziņu portālos un kur norādīts informācijas avots.
Daļa skolēnu gan atzina, ka jau līdz šim informāciju, kas šķita ne pārāk uzticama, pārbaudījuši. Vienlaikus lielākā daļa tikai šajā nodarbībā uzzinājusi, kas vispār ir medijpratība. Tas liek projekta pārstāvjiem secināt – kaut mācību saturā iekļauta medijpratība, reāli skolās par šiem jautājumiem tomēr runāts pārāk maz. Skolēniem ir arī grūtības atšķirt propagandu no kvalitatīvas žurnālistikas.
Skolnieces Liāna un Zane “Latvijas Avīzei” stāstīja, ka viņu “Tik Tok” lente vispilnākā ar informāciju par karu Ukrainā bija tad, kad tas sākās: daudzos bijusi ticama vai neuzticama informācija par to, kāpēc karš sācies, kurš pie tā vainīgs, kā arī video, kuros apgalvots, ka nekāda kara nav. Skolnieces teica, ka īpaši informācijas ticamību parasti nepārbauda. Lai noteiktu, vai apgalvojumi ticami vai ne, vadoties pēc savas intuīcijas un tā, ko jau zina par attiecīgo tēmu. “Bieži ir video, kas uzreiz izskatās neīsti,” pamanījusi Zane.
Skolēni pēc nodarbības atzina, ka tā bijusi vērtīga, vairāk uzzinājuši par to, kas tad īsti ir medijpratība.
Spriedze mazākumtautību skolās
K. Līcītis vadījis nodarbību ne tikai Preiļu Valsts ģimnāzijā, bet arī skolās Balvos un Barkavā. “Man ir gājis diezgan viegli, jo trāpījos latviskās skolās. Kolēģiem, kuri bija krieviskās skolās, gāja grūtāk,” viņš vērtē. Tomēr arī K. Līcīti izbrīnījis kāda skolēna jautājums, kāpēc Latvija vispār nostājusies Ukrainas pusē, bet pētnieks to labprāt izskaidrojis.
Vēl viena projekta pētniece, LU komunikācijas zinātņu doktora grāda pretendente Anastasija Tetarenko-Supe “Latvijas Avīzei” atklāja, ka viņa bijusi arī mazākumtautību skolās, un atsevišķos gadījumos nācies secināt, ka tur skolēni ne vienmēr piekrīt valsts nostājai par karu Ukrainā, par Krieviju kā agresoru. Nebijis gan tā, ka skolēni atklāti atbalsta Krieviju, taču vairākkārt no viņu puses izskanējis, ka “viss nav tik viennozīmīgi”. Kad lektore stāstīja par dezinformācijas piemēriem saistībā ar karu Ukrainā, skolēni vaicājuši, kāpēc tiekot atspoguļots tikai vienas puses piemērs. Uz to doktorante atbildēja, ka nestāsta ne par vienu pusi, bet gan par dezinformācijas gadījumiem. Taču varējis just, ka skolēni ir ietekmējušies no Krievijas propagandas, kas stāsta, ka Rietumi tīši to nomelnojot. Sarunā valdījusi spriedze.
Tikmēr pedagogi apgalvojuši, ka skolās atbalsta valstisko nostāju un, “ja skolēni saka ko citu, tad tas nāk no ģimenēm”. Tātad “skolas rokas ir tīras”. A. Tetarenko-Supe spriež, ka var būt gan ģimenes ietekme, gan arī jauniešus iespaido informācija, ko viņi gūst jau pieminētajā “Tik Tok”, kā arī izmantojot lietotnes, kurās joprojām var skatīties Krievijas televīzijas kanālus.
“Tas, ka jaunieši nevairās paust savu atšķirīgo viedokli, varētu liecināt par viņu stingru pārliecību un noteikta viedokļa dominēšanu atsevišķās skolēnu grupās,” secinājusi projekta pētniece. “Tāpēc šādās nodarbībās līdztekus piemēriem par Krievijas īstenoto dezinformāciju ir jābūt gataviem atklāti runāt arī par citām informatīvajā karā iesaistītajām pusēm, jo pretējā gadījumā skolēnu un atsevišķos gadījumos arī pedagogu spēja uzticēties un ieklausīties stāstītajā samazinās, iestājoties noraidošā un visu stāstīto apšaubošā pozā.”
Vēl kāda nianse: kaut A. Tetarenko-Supe runāja latviski, skolēni izteikušies krieviski. Pētniece tam nav iebildusi, bažījoties, ka citādi vispār nekāda saruna nesanāks.
Atšķirība starp latviešu un krievu skolām bijusi arī tāda, ka latviešu skolās skolotāji uzticējās projekta lektoriem, atstāja ar skolēniem viņus vienus, bet krievu skolās nodarbības laikā klāt bija arī pedagogi.
Joprojām liela Krievijas ietekme
Tieši pierobežas skolēniem informācija par medijpratību visvairāk vajadzīga tāpēc, ka tieši austrumu pierobežā Krievijas mediju ietekme joprojām ir vislielākā, skaidroja K. Līcītis. Piemēram, Krievijas televīzija, neraugoties uz aizliegumiem, dažviet joprojām tiek skatīta. “Tāpēc lielajās Latgales pilsētās ir daudz iedzīvotāju, kuri domā citādāk nekā mēs un tas tiek pārnests arī uz skolēnu nostāju,” viņš sacīja.
“Šī projekta nozīmība un aktualitāte ir neapšaubāma, jo sastapāmies ar to, ka šajā reģionā pastāv neviennozīmīga attieksme pret Krievijas karu Ukrainā. Sākoties jaunajam mācību gadam, uzsākām saziņu ar Latgales skolām un aktīvu nodarbību plānošanu. Kopumā mūsu pētnieki tika uzrunājuši gandrīz 40 skolas. Saskārāmies arī ar atteikumiem, pamatojot, ka “tēma ir politizēta”, ka “klasē ir daži Putinu atbalstoši skolēni”, vai arī nevēlēšanās vai mulsums sadarboties pausts netieši – nesniedzot atbildes mūsu pētniekiem par iespējamo sadarbību,” piebilst projekta vadītāja – LU SZF Komunikācijas studiju nodaļas docente Laura Ardava-Āboliņa.
