“Kad ar tevi koķetēt sāk nāve!” Saruna ar režisoru Regnāru Vaivaru 3
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt Dailes teātra Lielajā zālē pirmizrāde uzvedumam “Trīs draugi”, kura pamatu veido režisora Regnāra Vaivara luga, kas tapusi, iedvesmojoties no Ēriha Marijas Remarka slavenākā romāna ar tādu pašu nosaukumu.
Pie spilgtākajiem Regnāra Vaivara iestudējumiem Dailes teātrī pieder Tenesija Viljamsa “Kaisles vilciens”, Ingmara Bergmana “Laulības dzīves ainas” un “Aija pēc Jaunsudrabiņa”. “Trīs draugus” Regnārs Vaivars nosaucis par vīru spēlēm mīlas vārdā. Ar režisoru pirmizrādes priekšvakarā runājam par teātra misiju – ar prieku un viegli runāt par vissāpīgākajām lietām mūsu dzīvē.
“Trīs draugi” vēsta par Robertu, Gotfrīdu un Otto, kuri pelna naudu dzīvošanai, pārdodot vecas mašīnas, bet atpūšas krogos un pērkamu sieviešu sabiedrībā. Un mirklī, kad šķietami nekas vairs nespēj dot dzīvei jēgu, Roberts satiek Patrīciju, noslēpumaini skaistu sievieti no labām aprindām. Viņu kopā pavadītie brīži ir ļoti dārgi, jo tie ir ierobežoti laikā. Tie maina Roberta attieksmi pret dzīvi un mīlestību uz visiem laikiem…
Pirms runājam par jauno darbu, Regnār, sakiet, lūdzu, kāds jums bija laiks, kad teātra durvis publikai bija slēgtas?
R. Vaivars: O, brīnišķīgs! Es šo laiku izbaudīju, jo bija iespēja ļoti daudz būt kopā ar sievu (aktrise un kostīmu māksliniece Madara Botmane. – V. K.), daudz braukājām pa Latviju, kam parasti neizdodas atlicināt laiku.
Kaut kas arī pārsteidza?
Dzirdēju tik daudz stāstu par cilvēkiem, kuri pēc kovida piespiedu kārtā ilgstošas kopā būšanas diendienā no rīta līdz vakaram nu izšķīrušies, bet patīkami pārsteidza, ka mūs ar Madaru šie divi gadi krietni satuvināja. Mums šis laiks nāca tikai par labu. Es absolūti nepārdzīvoju kovida laiku un nebiju starp tiem, kas čīkstēja, vai, vai, vai…
Pieņemu, ka kaut kas darīts arī radošā laukā. Uz kuru teātri pēc Dailes šajā sezonā vēl vajadzētu iet, ja ir vēlme redzēt Regnāra Vaivara iestudēto? Nacionālajā teātrī solīta somu dramaturģes Sirkas Pertolas “Maza naudiņa”.
Tas arī būs, ko šosezon vēl darīšu režijā, jo pēdējā laikā, un tas atkal, lielā mērā pateicoties kovida izbrīvētajām dienām, esmu sācis rakstīt lugas. Tā man tagad ļoti svarīga nodarbe, tādēļ cenšos neņemt pārāk daudz režijas darbu, lai visu varētu izdarīt pietiekami kvalitatīvi.
Maza naudiņa. Kas tā ir?
Tā, kas kārdina, bet ar kuru nepietiek. Bet es gan teiktu, ka lielākoties arī ar lielu naudiņu nepietiek. Reti, kad nācies dzirdēt cilvēku, kurš sacītu – man par daudz. Ar minēto somu dramaturģes darbu vēlos runāt par to, kādēļ mūsdienās arvien vairāk cilvēku sirgst ar vienaldzību un vientulību, jo tās ir slimības, kurām nav iespējams noteikt temperatūru. Mūsdienu pasaule šķietami virzās uz atvērtību – gan uzskatos, gan ārējā komunikācijā –, cilvēki it kā ir arvien atvērtāki un atvērtāki, bet tajā pašā laikā nezin kāpēc – arvien vientuļāki un vientuļāki. Šo paradoksu vēlos pētīt.
Tā kā Dailē esat viesrežisors, kas iestudējis arī pirms teātra vadības maiņas, vai jūtat jaunu elpu un pārmaiņas, kopš Latvijas lielākajā teātrī pie vadības stūres ir teātra direktors Juris Žagars un radošais direktors Viesturs Kairišs?
Neapšaubāmi, pārmaiņas ir redzamas. Un es vienmēr visās pārmaiņās cenšos saskatīt labo. Un Dailes teātrī noteikti to jau esmu pamanījis.
Viens no teātra direktora Jura Žagara solījumiem arī īstenots – Lielajā zālē izveidota mobilā žalūzija, un nu zāli var izmantot kā tūkstoš skatītājiem, kā tas bija līdz šim, tā arī tikai sešsimt piecdesmit. Cik liela šī zāle būs jūsu iestudētajām vīru spēlēm mīlas vārdā?
Nemaz neesmu painteresējies, tikai zinu, ka pirmās četras izrādes jau pārdotas. Būtībā jautājums ir par pēdējām četrām zāles rindām. Tas ir atskaites punkts režisoram, bet es jau vienmēr esmu uzstādījis latiņu – stadions. Taisu izrādi ar domu, ka to varēs rādīt stadionā un emocionāli tiks sasniegti visi skatītāji. Ja godīgi, es nezinu, vai manis iestudētajai izrādei žalūziju vērs vaļā.
Nu tad paveriet priekškaru Remarkam!
Es varētu pateikt vienā teikumā – trīs vīri koķetē ar nāvi, līdz iemīlas meitenē. Un tad nāve sāk koķetēt ar viņiem.
Remarka “Trīs draugus” sauc par jaunības maksimālisma laika literatūru. Kā jūs sevī izjūtat jaunības maksimālisma laiku?
Tas manī nav beidzies. Sejas vaibsti liecina par to, ka mani par jaunu vairs nevar nosaukt, bet maksimālismu esmu saglabājis. Esmu ļoti prasīgs pret sevi un tādēļ arī pret citiem. Tagad, pirms vēl teātrī atsākušies mēģinājumi, te runā, ka acīmredzot, esmu pārvācies šurp dzīvot, jo vai ik dienu nāku un satiekos ar dažādiem cilvēkiem, ne tikai aktieriem. Pirmās divas “Trīs draugu” izrādes tika piedzīvotas jau jūnijā, bet nu esmu šo darbu vēl nedaudz saīsinājis, krietni uzlabojis, tādēļ arī bija individuālas tikšanās ar katru aktieri, kur izskaidroju, ko esmu vēlējies mainīt. Esmu ticies arī ar tehniskajiem cilvēkiem, kas saistīti ar šo izrādi. Jā, esmu ļoti prasīgs, joprojām maksimālists.
Vai šajā maksimālismā kas mainās pēc piedzīvotām stāvovācijām, kādas tika, piemēram, jūsu Liepājas teātrī iestudētajam “Purva bridējam ugunī”?
Protams, tik ļoti pamanāms pacilātības brīdis ir pagodinošs un neapšaubāmi esmu par to pateicīgs tiem cilvēkiem, kuri jūtu pārpilnībā nekautrējās tās paust, pieceļoties kājās. Bet milzīga vērtība ir cilvēku viedoklim, ko viņi pauž, mani satiekot vai arī pastarpināti. Es ļoti novērtēju mirkļa emocijas, bet ne mazāk svarīgi man ir tie vārdi, ko dzirdu tieši. Jo, protams, teātris ir mans lielākais dialogs ar sabiedrību un tā ir pastarpināta saruna.
Arī tās stāvovācijas bija pastarpināta atbilde man, bet es ļoti priecājos atzinīgus vārdus dzirdēt arī nepastarpināti. Jo latvieši ir ļoti kautrīgi, latviešiem bieži vien liekas, ai, ko nu es tur slavēšu. Sliktais vēl kaut kā izlaužas, bet par labo… Kaut kad, pēc daudziem gadiem, it kā starp citu izmetīs – toreiz man ārprātīgi patika… Bet ko tad visu laiku klusēji? Jebkuru uzmanības apliecinājumu uztveru kā lielu pagodinājumu.
Man patīk ar cilvēkiem sarunāties. Prieks, ka uz “Purva bridēju ugunī” sievām izdevās aizvest savus vīrus, nesakot, ka tas ir mūzikls, kas nav kungiem īpaši tuvs žanrs, bet pēc izrādes ne viens vien vīrs bija sajūsmā. Man gandarījums, ka izrāde patika gan cilvēkiem cienījamos gados, gan ļoti radikāli noskaņotiem.
Šis mūzikls netika veidots pēc ierastajiem standartiem, kopā ar komponistu Kārli Lāci diezgan apzināti atteicāmies no galvenā hita, ko gandrīz nekad nedara. Veidoju kvalitatīvu izrādi, nevis komercproduktu, un man prieks, ka tā cilvēkus aizkustināja. Par uzvedumu “Trīs draugi” man prieks, ka jau pēc jūnijā notikušajām izrādēm zinu dažus cilvēkus, kuri, lai uz to atnāktu, beidzot aizgājuši sapotēties. Tā man teikuši.
Vienmēr ir intriģējoši, kas režisoru pamudina iestudēt nevis autora lugu, bet darbu pēc motīviem. Šajā gadījumā esat uzrakstījis savu lugu, iedvesmojoties no pasaulslavenā klasiķa. Vai vēlējāties turpināt Remarku, varbūt atbildēt viņam?
Sākšu ar to, kas mani vispār pamudināja iestudēt Remarku. Ir ļoti maz kvalitatīvu literāru darbu, kuros tiktu vienlīdz runāts par draudzību un nāvi, arī mīlestību. Kaut gan par mīlestību ir gandrīz jebkurā darbā. Un, tā kā es esmu redzējis gan draudzību, gan pieredzējis nāvi, bet pašam man nav daudz draugu un pats esmu dzīvs, tad esmu gan reizē objektīvs, gan subjektīvs. Un, ņemot vērā, ka par šīm tēmām – draudzību un nāvi – ļoti daudz runāts gan teātrī, gan kino, gan literatūrā, pateikt kaut ko jaunu nav nemaz tik viegli.
Un tāpēc es izvēlējos par to runāt ar prieku. Un, ja par nāvi un draudzību runā ar prieku, tas var radīt negaidītu šī Remarka darba atvērumu. Bet, atbildot tieši, proza un dramaturģija ļoti atšķiras. Tās ir vienas mākslas jomas divas dažādas disciplīnas, tāpat kā teātris un kino. Ar teātra paņēmieniem labu kino uztaisīt ir ļoti grūti, lai neteiktu neiespējami, un otrādi. Es ļoti labi saprotu, ka laba proza nebūt nav laba dramaturģija, un tādēļ izvēlējos nevis mēģināt Remarka “Trīs draugus” dramatizēt, bet rakstīt lugu no jauna pēc visiem dramaturģijas principiem. Un daudzi cilvēki jau uzsvēruši, ka tik remarkisku Remarku viņi nekad nav redzējuši. Es to darīju ar tiešām lielu pietāti pret autoru, un ne tikai man šķiet, ka man tas ir izdevies.
Vēlējos tieši jautāt, vai Remarks jūs domās “neapciemo”?
Domāju, ja viņš šo darbu būtu rakstījis kā lugu, viņš būtu to darījis tieši tāpat, kā to esmu paveicis es.
Remarka romāna darbība notiek akurāt desmit gadus pēc Pirmā pasaules kara. Var jautāt, kādēļ “Trīs draugus” ir būtiski iestudēt tieši tagad?
Pirms diviem gadiem, kad nolēmu veidot šo izrādi, vēlējos izstāstīt stāstu par to, ka valsts krīzes situācijās vienīgais, uz ko cilvēks var paļauties, ir viņa draugi. Un es katrai valstij un katrai valdībai novēlu pēc iespējas vairāk šādu pavalstnieku. Cilvēku, kuriem ir draugi. Jo tad viņi pacels uz augšu ne tikai sevi, bet arī savu valsti. Nu, lūk, ir pagājuši vairāk nekā divi gadi, un mēs ar šo patiesību esam saskārušies līdz sāpīgumam. Tieši un konkrēti. Man liekas, to sapratis katrs Latvijas iedzīvotājs, vismaz sociālajās vietnēs esmu lasījis šādas un līdzīgas atskārsmes. Tādēļ saku, ka izrāde nav par gaušanos, mēs runājam par prieku tādā nozīmē, ka es to centos veidot kā rokasgrāmatu cilvēkiem, kuriem šķiet, ka dzīvi radikāli mainīt nav iespējams vai tam pietrūkst spēka. Tur arī prieka avots. Iespējams ir viss.
Ļoti interesanti, kā režisors izrādei izvēlas aktierus, kā viņu sejas režisora uztverē saplūst ar konkrētās lugas varoņiem… Pieņemu, ka Gintu Grāveli pamanījāt “Purva bridējā ugunī”, viņa Edgara mīlētāja aizrautībā un kaislībā …
Un tāpēc Gintam arī tikusi vissarežģītākā loma no “Trīs draugu” trijotnes – Otto tēls ir visgrūtākais. Bet vispār izvēli noteica tas, ka man bija nepieciešami trīs vienas paaudzes ļoti kvalitatīvi aktieri. Un tādi viņi – Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis un Andris Bulis – arī ir. Šai trijotnei jābūt ideālā salikumā, jo viņi veido visu izrādi. Patrīcijas Patas atveidotājas izvēle gan bija ārkārtīgi sarežģīta, jo Dailē ir daudz brīnišķīgu, skaistu aktrišu. Taču te gan atklāšu noslēpumu, kāpēc man ļoti patīk Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Šai skatuves māksliniecei ir ļoti laba humora izjūta un ļoti laba pašironija. Un tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi gan šai lomai, gan aktrisēm un aktieriem vispār. Humora izjūta un pašironija. Jo es uzskatu, ka teātris ir prieks, un prieks jāgūst ne tikai skatītājiem zālē, bet arī pašiem aktieriem, citādi nav jēgas. Ja teātri uztver kā pašmocības uz skatuves, ja skatītājs zālē jūt sviedru smaku, tad kaut kas nav noticis pareizi.
Kas pašam sagādājis prieku no teātrī redzētā?
Neizcelšu. Uz citu režisoru izrādēm eju domāt par savējām. Tā es izmantoju teātri.
Atgriežoties pie iepriekš teiktā par ieceri ar prieku runāt par vissāpīgākajām lietām, intriģējošs varētu būt arī žanrs, kādā iestudēti jūsu “Trīs draugi”.
Izrādes žanru varētu raksturot kā “komēdiju” par nāvi un draudzību. Ja par tādām lietām kā nāve un draudzība runā ļoti, ļoti atklāti – un mēs tā darām –, tad arī tajā ir ļoti daudz smieklīga. Bet man tas nav pašmērķis. Domāju, ka par smagām lietām mākslā vispār ir jārunā viegli, jo tā ir visiedarbīgāk. Mākslas uzdevums nav izklaidēt, mākslas uzdevums nav patikt, mākslas uzdevums ir uzrunāt. Un, lai, skarot smagas tēmas, cilvēku uzrunātu, es uzskatu, ir jārunā viegli un godīgi. Apzīmējumu “komēdija” es šajā gadījumā, protams, lietoju kā apzināti pārspīlētu. Skaidrs, ka “Trīs draugi” nav komēdija. Būtībā tā, protams, ir drāma. Komisks ir pasaules netaisnuma, ačgārnuma un absurda attēlojums.
Tāpat kā jūsu Valmieras teātrī iestudētajā Viripajeva “Klusa nakts, dzēra nakts” un Čehova “Ivanovā” Dailē, arī “Trim draugiem” tērpu māksliniece ir Madara Botmane. Vai šī radošā partnerība ar dzīvesbiedri dod kādu papildu dimensiju?
Pirmkārt, papildu dimensiju rada Madara pati kā tērpu māksliniece. Neapšaubāmi, tur ir viņas kā aktrises pieredzes nopelns. Neapgalvoju, ka Madara tāda ir vienīgā, taču ļoti skaidri izjūtu, ka viņa ar kostīmu prot padarīt aktierus labākus. Iedot tēlam pat to, ko režisors nav prasījis. Šo talantu es ļoti augstu vērtēju, tāpat kā šo spēju aktieros. Lai gan esmu ļoti stingrs un prasīgs un man ir skaidrs, kādai jābūt izrādei, ārkārtīgi novērtēju, ja aktieris piedāvā arī ko citu. Es to nekad nenoliedzu, cenšos ielikt izrādes zīmējumā kā pērli. Jo jebkura individuāla uzdrīkstēšanās iet pāri režisora noteiktajam, tas it labākais kopradīšanas procesā.
Izrādē būtiska loma arī mūzikai.
Mūzikas režisori esam trīs – es, Juris Vaivods un Mārtiņš Ķirsis, kurš ir arī mūzikas operators. Viņš spiež pogas datorā, bet mēs visi trīs kopā veidojam izrādei muzikālo partitūru. Tā būs ļoti neuzkrītoša. Uzskatu, ka teātrī, tāpat kā kino, vislabākā mūzika ir tā, kura ir nemanāma. Un tas prasa ļoti lielu darbu – uztaisīt “biezu” un tajā pašā laikā nemanāmu mūziku, lai tā skatītājam kaut kur pakausī paliek, bet viņš to pat nejūt.
Šajā sarunā ieminējāties, ka esat sācis rakstīt lugas. Kas ir tas, kas liek izjūtas izlikt uz papīra?
Man nekad nav bijusi vēlēšanās izlikt savas izjūtas uz papīra, ja nu vienīgi tālos vidusskolas gados, kad rakstīju dzejoļus. Bet, ja man jautā, kas lika pievērsties lugu rakstīšanai, tad – tikai egoisms un aprēķins. Es vienkārši vēlos būt arvien vairāk savas izrādes absolūts autors, nevis kāda cita teiktā interpretētājs. Tas arī viss. “Purva bridējs ugunī” ir pilnībā mans librets, mana dzeja. “Trīs draugus”, manas vīru spēles mīlas vārdā, nevar uzskatīt par pilnīgu oriģinālu, jo, protams, Remarka “plecs” tur ir, bet absolūts oriģināls jau top. Ļoti ticams, ka to drīz varēs redzēt Liepājas teātrī, bet vēl “hop” neteikšu.
