Kad akmens ir upe, migla un debesis. Kārlis Vērpe vērtē Jāņa Murovska personālizstādi 0
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 30. novembra līdz 26. janvārim apskatāma grafiķa Jāņa Murovska izstāde “… un plūsma… Jānis Murovskis… sietspiede…”
Interesanti ir domāt par mākslu, koncentrējoties uz materiālu. Vai ikvienā mākslas izpausmē pastāv materiāls, kuru mākslinieks veido? Keramikā tas ir māls, porcelāns, stikls; tos meistars prasmīgi un uzmanīgi veido, mīdams ripu vai iepūzdams gaisu. Kino materiāls vispirms ir vide un aktieri, pēc tam uzfilmētais kustīgais attēls.
Jo tālāk, jo nemateriālāk. Tekstā tie ir vārdi, kas tiek drukāti datora ekrānā. Tomēr šķietamā attālināšanās no sataustāmā nemazina “materiāla pretestību”, mākslas zinātnieces Anitas Vanagas trāpīgajiem vārdiem runājot.
Arī vārdi pretojas patvaļīgai virknēšanai, ja vēlies izteikties labskanīgi un jēgpilni. Vanaga par materiāla pretestību raksta grafiķa Jāņa Murovska sietspiedes darbu grāmatā, un, cik man zināms, tā Latvijas mākslā vēl arvien ir dzīva izpratne. Ko tādu pasniedzēji stāstot akadēmijā (LMA); nu, Murovskim “materiāla pretestība” ir būtiska, viņš ir akadēmijas profesors un Audiovizuālās mediju mākslas nodaļas vadītājs.
Sietspiede ir tehnoloģiski laikietilpīgs izteiksmes līdzeklis, attēla darināšanas process noris vairākos pakāpeniskos soļos. Zināmā mērā tie ir līdzīgi fotoattēlu attīstīšanai un kopēšanai aptumšotajā istabā; sietspiedi ar fotoprocesu tiešāk saista viens sietspiedes procesa posms – kad uz sieta veido šablonu, caur kuru uz vēlamās attēla virsmas tiks klāta krāsa.
Virsmas var būt dažādas – audekls, papīrs, plastika, audums u. c.
Tas ir viens no sietspiedes saistošajiem aspektiem, jo materiāliem ir katram sava specifika, tamdēļ uz tiem spiestais attēls veidojas atšķirīgi un savdabīgi. Murovska izstādē šo kontrastu labi parāda audekla un plastikas kartona attēli. Audekls pieļauj krāsas klājumu biezā faktūrā, savukārt plastika pigmentu uzsūc un atšķirībā no papīra gludina. Audekls pigmentu saglabā sulīgu, savukārt uz plastikas virsmas krāsa ir palsāka un ne tik intensīva.
Grafiķa pasaules izjūtu Vanaga saista ar fenomenoloģiju un Austrumu garīgām praksēm; viņa pieejā meditatīvs, pacietīgs, nesteidzīgs un šķietami “formāls” vērojums ir atbilde uz dzīves vētraino drāmu.
Murovska mākslas tehnikas pieminēšana izstādes nosaukumā vedina domāt par formālismu.
Viņš uzsver sietspiedes priekšrocības eksperimentos ar materiālu, krāsu, kompozīcijas sakarībām un nejaušības vai kļūdas izšķirošo lomu salīdzinoši mašinizētajā attēlošanas procesā. “Kļūdai nav kļūdas” ir viena no mākslinieka atziņām, izteikta īsi un pavisam precīzi, turklāt ļoti labskanīgi.
Varētu taču teikt “nejaušība”, bet labāk “kļūda”, jo tā ir saprotams materiāla izaicinājums un mijiedarbība starp ieceri, centieniem to plānveidīgi īstenot un neparedzētajiem darba procesa aspektiem. Tie vienlaikus ir saistoši, bet var arī sarūgtināt. Kuram patīk kļūdīties? Materiāls izaicina risināt ne tikai tehniskus, bet arī garīgus jautājumus.
Vingrināties justies labi pasaulē, kuras kārtībā nepārtraukti jāsastopas ar lielākām vai niansētākām nejaušībām.
Murovskis savus darbus sauc par “zūdošo formu”, jo uz sieta veidotais šablons (klišeja) pēc nomazgāšanas pazūd. Sietspiedei var nebūt uzskatāma oriģināla, ne vienību – var kopēt neskaitāmus eksemplārus, ne atsevišķa tēla ziņā – izstādē darbi ir kā variācijas par vienotu un nepārtrauktu mākslinieciskas izteiksmes procesu.
Mākslinieka attēlu virsma vērojumā atklājas cieta kā akmens. Darbu nosaukumi aicina tajos redzēt upi, straumi, pļavu, miglu, pienu, mēnesnīcu, lietainu vasaru, zvaigznāju, ēnu, horizontu, jaunceltni, svinības vai pat vesela notikuma starojumu, dabas raisītu noskaņojumu, piemēram, vēlmi dziedāt. Šādi vērojuma objekti ir viegli un atmosfēriski, tāpēc attēla cietā virsma pretojas un ir jāvingrinās, lai tās novilkto robežu pārvarētu. Murovska darbu iedvesmots, teikšu – izstādi var laist garām, pieņemot, ka mājienu sapratīsiet.
