Anda Līce: Kam saziņa valsts valodā ir pazemojoša, Latvijā nav jāizcieš mūžs 24
Latvijā šovasar sausuma dēļ izžuva daudzas akas, un, kaut arī tagad ir nolijis, ūdens līmenis tik ātri neatjaunojas. Līdzīgi notiek arī ar zaudēto uzticību valsts laicīgajām un garīgajām institūcijām, politiskajām partijām un dažādām kampaņām.
Uzticību atjauno nevis pareizi lozungi un solījumi, bet vienīgi darbi, kas veicina valsts, tātad arī katra pilsoņa drošību šī vārda visplašākajā nozīmē. Militārais budžets ir tikai viena no drošības plāna sadaļām.
Būtiska sadaļa ir valsts valodas statuss skolās un publiskajā telpā. Tiem, kas saziņu valsts valodā uzskata par pazemojošu, Latvijā nav jāizcieš mūžs, viņi drīkst doties uz jebkuru no četrām debesu pusēm. Es pētu statistiku un redzu – Latvija ik dienu emigrācijas dēļ zaudē vidēji 55 cilvēkus, reemigrācijas plāna pilotprojekta ietvaros šī gada trijos mēnešos esot atgriezušās tikai 20 ģimenes.
Tādā garā turpinot, akās ūdens vienmēr būs tikai pašā dibenā. Gribētos uzzināt, cik no tiem, kas ir atgriezušies un sajutuši institūciju nedraudzīgo attieksmi un korumpētu birokrātu nekaunību, jau ir aizbraukuši vai taisās braukt uz ārzemēm atpakaļ. Ik reizi, kad ieslēdzu datoru, man uzbrūk ātro kredītu piedāvātāji, tas pats notiek televizorā.
Telefonā ik pa laikam kādi saldā balsī grib mani pierunāt pirkt lietas, kuras man nav vajadzīgas. Katrā pilsētā ir spēļu elles ar vilinošiem nosaukumiem – Klondaika, Eldorado, Fenikss. Ej, kur gribi, visur tevi gaida nevis drošības, bet milzu zirnekļu tīkli, kuros visvieglāk iekrīt nenobrieduši prāti.
Pašu bīstamāko tīklu, no kura taču pavisam nesen pēdējā brīdī izķepurojāmies, aužam mēs katrs pats, kad saucam Latviju par neizdevušos valsti, aplaudējam tiem labējiem, kreisajiem vai kādiem citiem, kas mudina aizmirst pagājušā gadsimta necilvēcīgos režīmu nodarījumus, stāties laukā no ES, atcelt sankcijas pret agresorvalsti Krieviju, izlikties neredzam lielvalstu vadītāju divdabīgo politiku, kad klusuciešot noskatāmies, kā daļa Latvijas garīdzniecības praktizē atgriešanos viduslaikos un Dieva vārdā šķeļ sabiedrību.
Daudzi ilgojas pēc stingrās rokas un joprojām apbrīno pasaules bijušos un pašreizējos diktatorus, jo nevēlas paši sev būt šī stingrā roka. Kad problēmu risināšanu uzticam kādiem no ārpuses, tas vienmēr slikti beidzas ne tikai ģimenē, bet arī valstī.
Iespējams, šis ir viens no iemesliem, kāpēc Latvija tik lēni atgūstas no padomju okupācijas. Pieraduši pie atkarības no kādas augšas, iestājoties ES, pārāk paļāvāmies uz Briseli. Pa to laiku ūdens līmenis akās kritās. Bet to parasti pamana tikai tad, kad ūdens sāk pietrūkt.
