Kad acis vai ausis pieviļ. Ja redzam un dzirdam to, kā nav… 17
Mūsu maņu orgāni – acis, ausis, deguns, mēle un āda – nemitīgi sūta smadzenēm informāciju par to, ko redzam, dzirdam, saožam, ko sajūt mūsu garšas kārpiņas vai uztver tauste. Esam pieraduši pilnībā uz tiem paļauties, līdz… ļaužu burzmā ieraugām sen mirušu paziņu vai dzirdam klaudzināšanu pie durvīm, aiz kurām nav ciemiņu.
Speciālisti mierina, ka dzirdēt vai redzēt to, kā patiesībā nemaz nav, ir pavisam normāli – kamēr vien saglabājam saikni ar realitāti un spējam pret šiem maldiem izturēties kritiski.
Maldīties ir cilvēciski
“Cilvēka acis nepārtraukti izdara sīkas kustības. Ja tās būtu nekustīgas, mēs neko neredzētu. Piemēram, ja apmēram divdesmit sekundes koncentrējam skatienu uz melnu punktu krāsaina apļa vidū, krāsa izzūd un tās vietā parādās pelēks laukums. Tas nozīmē, ka acs pielāgojas. Manuprāt, šeit slēpjas zināms paradokss – mēs tik ļoti vēlamies ticēt savai uztverei, lai gan tās pamatā – jau šūnu, neironu līmenī – ir ļoti mainīgi, dinamiski, nestabili procesi,” saka psiholoģe Inga Broka.
Turklāt mūsu uztveri ietekmē dzīves un darba pieredze, emocionālie pārdzīvojumi, izglītība, atmiņas un daudz kas cits.
Vairums cilvēku, skatoties uz kādu priekšmetu, to redz jau kaut kādā kontekstā, līdz ar to – realitāti aptver ļoti subjektīvi, individuāli savādāk. Atcerēsimies kaut vai latviešu tautas pasaku par vīru un sievu, kas, raugoties uz vienu un to pašu pļavu, nevarēja vienoties, vai tā pļauta vai dzirklēm cirpta.
“Pieredze un mūsu priekšstati nosaka, kādam objektam ir jābūt, un tad ir vienalga, vai to redzam tālumā vai tuvumā, visā pilnībā vai daļēji. Taču pieredze var mūs arī iegāzt. Lūk, piemērs. Manā darbavietā garderobes atslēgai ir zils piekariņš. Reiz vairākkārt pāršķiroju visas atslēgas, bet nespēju to atrast. Izrādījās, kāds tai bija pielicis sarkanu piekariņu. Ja būtu skatījusies uz atslēgas numuru, nevis piekariņa krāsu, būtu to uzreiz ieraudzījusi. Tā kā zināju, kas jāmeklē, neredzēju to, kas atradās tieši acu priekšā,” atceras psiholoģe. Vārdu sakot, tas, ko uztveram, savā ziņā ir veidots no tā, ko zinām un ko domājam (pat tumsā pateiksim, ka banāni ir dzelteni). Nozīmīgs ir arī apkārtējais konteksts, piemēram, eksperimenti liecina, ka vieglāk ir atpazīt objektus tiem atbilstošā vidē – virtuvē maizes kukuli un krūzi, nevis bungas vai pastkasti. Rodas jautājums: vai tā ir realitāte, vai tikai mūsu atmiņu un pieredzes veidots tēls?
Turklāt cilvēka prātam piemīt īpatnība manipulēt ar maņu orgānu sniegto informāciju. Tas nozīmē, ka mēs neuztveram priekšmetus tieši tādus, kādi tie ir īstenībā. Šo sagrozīto, izkropļoto īstenības uztveri sauc par ilūzijām un tās var skart ne tikai redzi un dzirdi, bet vēl citas maņas.
Arī veseliem cilvēkiem mēdz būt ilūzijas, kas saistītas ar fizikas likumiem vai pašu fizioloģiskām īpašībām. Piemēram, ieliekot glāzē ar ūdeni karoti, tā izskatās nevis taisna, bet izlocīta, bet pēc vizināšanās karuselī visa pasaule vēl labu laiciņu turpina griezties. Arī ziemeļblāzma un varavīksne ir tikai dabas radītas krāšņas ilūzijas. Interneta sociālajos tīklos var atrast simtiem fotoattēlu, kuros iemūžināts cilvēks, kurš izstieptā plaukstā tur slavenu statuju, templi vai staigā pa ūdens virsmu. Nostājoties atbilstošā vietā un attālumā no objekta, viņš radījis optisku ilūziju. Un kurš gan no mums nav redzējis optisko ilūziju attēlus ar dažādām ģeometrisko formu vai figūru rotaļām, piemēram, veco un jauno sievieti vai divus profilus un vāzi?
Cilvēka uztvere ir sarežģīta – galdu, uz kura nolikta grāmata, skatām kā vienu veselumu, nevis ar caurumu grāmatas vietā, reizēm nepieņemam to, ko redzam (vāzi? vai tomēr cilvēka profilu?), bet citkārt ieraugām neiespējamo, piemēram, Jēzus attēlu uz tostermaizes vai pannā. Arī mīlestības pārņemtajiem mīļotā tēls taču rēgojas vai uz katra stūra. Vai tā aloties ir normāli?
“Emocionālā atmiņa ir ļoti spēcīga. Ja esam iekšēji uzvilkti, uz kaut ko fokusēti, patiešām varam ieraudzīt to, ko meklējam vai ļoti, ļoti gribam,” apstiprina psiholoģe, piebilstot, ka atmiņai ir tendence izmantot to informāciju, kas nesen bijusi aktuāla un mūs neapzināti ietekmē tagadnē.
Īpašā emocionālā stāvoklī – jūtot trauksmi vai bailes, esot ļoti pacilātā vai, tieši otrādi, nomāktā garastāvoklī – var veidoties tā sauktās afektīvās ilūzijas. “Ja cilvēks nakts vidū iet cauri mežam vai kapiem, baiļu ietekmē viņš var redzēt nevis koku, bet mironi un lapu čaboņas vietā saklausīt balsis. Kad bailes pāriet, atgriežas spēja redzēto novērtēt kritiski un saprast, ka tā nav bijusi īstenība,” šo ilūziju rašanās mehānismu skaidro psihiatre Ļubova Renemane, piebilstot, ka arī milzīgs stress un psihoemocionāli pārdzīvojumi, piemēram, tuvinieka nāve, var izraisīt afektīvas ilūzijas.
Robežu starp normu un patoloģiju novilkt ir ļoti grūti. Iluzorie uztveres traucējumi var liecināt arī par smagu psihisku vai somatisku jeb ķermenisku patoloģiju. Dažreiz cilvēki ir pilnīgi pārliecināti par iluzoru pārdzīvojumu realitāti un izturas pret tiem nekritiski, citos gadījumos, kad ilūzijas ir īslaicīgas, neskaidras, spēja kritiski paraudzīties uz tām ātri atjaunojas.
Norma? Vai novirze?
“Tādi uztveres traucējumi kā, piemēram, halucinācijas un senestopātijas (dīvainas un grūti aprakstāmas sajūtas ķermenī) liecina par nopietnām veselības problēmām. Tomēr daudzi pacienti, kas ārstējušies psihiatriskajā slimnīcā, radījuši fantastiskus mākslas darbus. Viņi attēlo savu iekšējo pasauli, to, ko redz savās halucinācijās. Tieši šo psihisko īpatnību dēļ kļūst par ģēnijiem, mākslas un zinātnes virzītājspēkiem, jo viņiem ir neordināri risinājumi, īpašs skatījums uz problēmām,” domā Ļubova Renemane.
Atšķirībā no ilūzijām, kad kļūdaini, izmainītā veidā tiek uztverti reāli priekšmeti vai parādības, halucināciju gadījumā cilvēks redz, dzird, sajūt vai saož to, kā vispār nav. Lai gan tās var izpausties visās uztveres analizatoru sistēmās, psihiatriem visbiežāk nākas saskarties ar redzes un dzirdes halucinācijām.
Pacientiem mēdz rādīties visdažādākās lietas, sākot no priekšmetiem vai dzīvām būtnēm, kas neatšķiras no reālajiem, piemēram, redz paši sevi no malas vai dzīvniekus, līdz pavisam fantastiskām vīzijām. Var būt arī tā, ka uztveres traucējumu dēļ apkārtējie priekšmeti šķiet lielāki vai mazāki, mainījuši krāsu.
Dzirdes halucinācijas var būt atsevišķas skaņas, tālruņa zvanīšana, klauvēšana pie durvīm. Var būt arī vārdos izteiktas halucinācijas, maldsauces, kad kāds it kā sauc vārdā, runā viens vai vienlaikus trīs četri cilvēki.
Atkarībā no teiktā satura, balsis var būt gan neitrālas un komentējošas (piemēram, apraksta cilvēka ārējo izskatu), gan draudīgas. Tādā gadījumā pacients cenšas slēpties savā dzīvoklī, nekontaktējas ar apkārtējiem.
Halucinācijas tāpat var rasties smagā depresijā, tad to saturs sakrīt ar drūmo noskaņojumu, piemēram, balsis apvaino, apsaukā, saka, ka jāmirst.
Vai iedomu draugi spēj iejaukties arī iekšējā sarunā, kuru mēs ikdienā risinām paši ar sevi? “Ir taču starpība, vai domās sev uzdodam jautājumu, oponējam paši sev un to skaidri apzināmies, vai uzskatām, ka šīs domas mums galvā ielicis kāds cits,” atšķirību skaidro Ļubova Renemane.
Garšas un ožas halucinācijas mēdz būt daudz retāk. To dēļ iztēles vajātais vairs netaisa vaļā logus, lai telpās nenāktu iekšā smakas, vai atsakās no ēdiena.
Halucinācijas var būt saistītas gan ar nopietnām psihes slimībām, piemēram, depresiju, šizofrēniju, gan ar psihozēm, kuru pamatā ir izmaiņas galvas smadzeņu struktūrā. Šādu izmaiņu iemesls var būt audzējs, insults, aneirisma jeb paplašinājums galvas smadzeņu asinsvadā, arī smagas endokrīnās sistēmas slimības (cukura diabēts, vairogdziedzera darbības traucējumi) vai smaga bakteriālā pneimonija, kas izraisa toksisku iedarbību uz smadzenēm. Līdzīgi uz galvas smadzenēm iedarbojas arī dažādas apreibinošas vielas, piemēram, alkohols un narkotikas.
Bīstamās kūdītājas
“Balsis var izteikt dažādas pavēles. Viena lieta, ja tās liek nomazgāt traukus, pavisam cita – ja mudina griezt vēnas, nolēkt no piektā stāva vai kādu nogalināt. Šādas balsis var izraisīt pat cilvēka bojāeju,” brīdina psihiatre. Tad halucinācijas kļūst par nopietnu problēmu ne tikai tam, kurš tās dzird, bet arī viņa tuviniekiem un visai sabiedrībai.
Nelaime gan parasti neuzbrūk vienā mirklī. Bieži vien noris iekšējā cīņa – cilvēks saprot, ka tas, ko balsis liek darīt, ir slikti, nepareizi, tādēļ cenšas pretoties, iebilst. Nonākuši mediķu gādībā, pacienti atklāj, ka, laikam ritot, šī cīņa tā nokausējusi, ka pārņēmusi viena vienīga vēlēšanās – kaut tikai tās beidzot apklustu un liktu mierā. Diemžēl pēc tam, kad pavēle izpildīta, slimība neatkāpjas, un balsis liek darīt kaut ko citu. Piemēram, vīrietim, kam balsis likušas ar nazi sagriezt sev vienu roku, pēc dažām dienām tās pavēlējušas savainot arī otru. Par laimi, tuvinieki ievēroja ievainojumus un laikus nogādāja cietušo psihiatriskajā slimnīcā.
Ja slimība, kas izraisa halucinācijas, ir hroniska, pacients nereti spēj atšķirt, ka tas, ko viņš redz vai dzird, nav realitāte, bet slimības izpausme. Akūtā stāvoklī, piemēram, slimības paasinājumā, tas nav iespējams.
Slimais ir nekritisks, uzskata, ka halucinācijas ir reālas un atbilstoši reaģē. Šādā stāvoklī veltīgi un pat bīstami viņu pārliecināt par pretējo. Tādēļ manot, ka cilvēks kļūst agresīvs, var nodarīt pāri sev vai apkārtējiem, vispareizāk ir saukt ātro palīdzību. Lai gan psihes slimību ārstēšana Latvijā ir brīvprātīga, šādos bīstamos gadījumos tiek izmantotas arī piespiedu metodes.
Kā pamanīt, ka tuviniekam, draugam vai kolēģim radušies uztveres traucējumi? “To var nojaust pēc izmaiņām uzvedībā. Piemēram, redzot halucinācijas, cilvēks žestikulē, ar rokām mēģina noķert neesošu mušu vai tauriņu, dzirdot balsis – aizbāž ausis ar vati, lai nevarētu tās saklausīt, skaļi sarunājas pats ar sevi. Protams, dažiem ir ieradums skaļi ar sevi sarunāties, komentēt to, ko pats dara. Bet, ja iepriekš tas nav bijis raksturīgi, derētu pievērst tam uzmanību,” skaidro psihiatre.
Lai kāds arī būtu halucināciju iemesls – fizisks vai psihisks, tās nepāries pašas no sevis, tādēļ jāvēršas pēc palīdzības pie psihiatra. Jo ātrāk tiks noteikts slimības cēlonis un uzsākta ārstēšana, jo ātrāk cilvēks atgriezīsies reālajā dzīvē.
Uzziņai * Uztvere ir procesu kopums, ar kuru starpniecību atpazīstam, organizējam un piešķiram jēgu sajūtām, ko saņemam no ārpasaules. * Ilūzijas ir reāli eksistējošu priekšmetu vai parādību izmainīta uztvere, bet halucinācijas – reāli neeksistējošu dzīvu būtņu, priekšmetu un parādību uztvere, ko neizraisa ārējs maņu orgānu kairinājums.
Svarīgi! * Par uztveres traucējumiem liecina iepriekš neraksturīgas garastāvokļa un uzvedības izmaiņas. * Ja tādi pamanīti, vajadzētu konsultēties ar ģimenes ārstu vai psihiatru. Tas ir tiešās pieejamības ārsts, turklāt šī palīdzība ir konfidenciāla un bez maksas. * Noteikti jāārstē ķermeņa vai psihes kaite, kas ir uztveres traucējumu iemesls.
|
