Dace Terzena: Kam eksaktais ķēriens, tas izķepurojas, kam ne – tam “trulis” liecībā 2
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kādurīt saskrienos ar bijušo darba kolēģi, tagad latviešu valodas un literatūras skolotāju Rīgas centra skolā. Es uz kursiem, viņa arī – par jauno mācību saturu, kas šajā mācību gadā ienāk 1., 4., 7. un 10. klašu skolēnu, viņu vecāku un skolotāju ikdienā.
Nu kā? – prasu. Kā pa miglu, smaidot attrauc vienmēr optimistiskā līdzgaitniece, un prom ir, lai apgūtu teju piecus gadus briedinātās izglītības reformas spēles noteikumus.
Kaut arī daudziem reformā iesaistītajiem ir labi pazīstama šī “kā pa miglu” sajūta, cita ceļa patiešām nav.
Kā jaunajā žurnālā “Skola & Ģimene” uzsver projekta “Skola 2030” mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa, “jaunais saturs ir dabiska izglītības sistēmas attīstība, to nevar apturēt”.
Nekādas revolūcijas līdz ar jauno mācību gadu gan nebūšot, bet arī gluži evolūcija tā neesot. Galvenais, kam jānotiek, – jāmainās domāšanai skolotāju, vecāku un skolēnu galvās.
Piebildīšu – galvenais, lai pārmaiņas nebūtu pašmērķīgas un reformu vārdā netiktu upurētas izglītības pamatvērtības.
Lai lieki nevairotu skepsi, minēšu piemēru no saviem skolas gadiem, kad kompetenču izglītība un skolotāju sadarbība skolēnu labā gan būtu lieti noderējusi: man teicami veicās ar ķīmiju, matemātiku, ģeometriju, bet fizika bija viena vienīga bēdu ieleja.
Šodien labi saprotu, kāpēc: ne jau tādēļ, ka šajā disciplīnā mani būtu apsēdis pēkšņs prāta aptumsums, bet tāpēc, ka pirmajos trijos mācību priekšmetos bija lieliski skolotāji, kas man kā humanitāri orientētam cilvēkam mācēja ielikt šo zinību pamatus, kamēr fizikas skolotājs mūs pameta brīvā peldējumā – stundas sākumā sadeva klases darbus un pazuda līdz stundas beigām…
Kuram bija eksaktais ķēriens, tas izķepurojās, kuram ne, vajadzēja samierināties ar nožēlojamu “truli” liecībā.
Jādomā, šodien ar vismaz teorētiski izglītības reformā deklarēto pieeju par skolotāju sadarbību ātri vien konstatētu, ka ar fiziku manā skolā kaut kas nav kārtībā, jo ne jau mani vien šā skolotāja darba maniere paklupināja.
Tāpēc tādu reformas šķautni varu vērtēt tikai pozitīvi.
Mana skepse sarosās, kad dzirdu, ka jaunais saturs būs vairāk vērsts uz prasmju apguvi, ne faktu iekalšanu (kāpēc ne atcerēšanos vai iemācīšanos? Lai briesmīgāk skanētu?).
Tā kā piederu tiem, kas visu mūžu mācās, varu apgalvot, ka prasmes rodas tikai uz krietnas faktu un zināšanu bāzes. Un daudz kas, piemēram, valodas mācoties, ir tiešām jāiekaļ no galvas, lai pēc tam to prasmīgi un brīvi varētu lietot.
Mazliet mulsinoša ir nostādne, ka zināšanām tikai tad ir vērtība, ja proti tās praktiski izmantot.
Manuprāt, tas ir sašaurināti utilitārs skatījums, jo zināšanas, pirmkārt, veido pasaules ainu, vērtību skalu civilizācijas koordinātu sistēmā, rada sakņu un piederības sajūtu dzimtajai zemei un liek saprast, ka vienlaikus esi lielāku kopsakarību ķēdes posms, nevis tikai egoistisks ceļotājs savu vēlmju lauciņā.
Vārdu sakot, lietas, ko uz maizes pa tiešo uzsmērēt nevar…
Kā izsvērt, tieši kuras zināšanas palīdz šo pasaules ainu izveidot? Un vai tad tikai gatavība turpmākajai profesionālajai karjerai nozīmē gatavību arī dzīvei?
Taču ticēsim un cerēsim, ka šādu plašāku skatījumu jaunais mācību saturs, to praktiski īstenojot, tomēr nezaudēs.
Jo praksei piemīt laba īpašība, ka tā agri vai vēlu kā nevajadzīgus pinekļus nopurina kādas kabinetos tapušas, bet ar dzīvi nesaistītas konstrukcijas.
