Muļķība tik drīz nav gāžama, tomēr visi sauc, cik spēka – palīdziet, glābiet Ivetu. Egila Līcīša feļetons 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī ir patīkama atkalredzēšanās ar sabiedriskās politikas centra “Providus” direktori un vadošo pētnieci, augstās Sorosa mācības koordinatori un vieslektori Latvijas augstskolās Ivetu Kažoku. Vecajā paziņā vēl kvēlo uguns, verd dzīvības sulas un neapdzēšams cīņas gars, īsi sakot, Iveta kustas kā dzīvsudrabs!
Sen zināms koptēls arī par “Sorosa fonds Latvija” sastāvošo organizāciju darbības reglamentu un uzskatiem, ka Latvijā ir piesātināts ar latviskā uzspiešanu. Sorosa kolonija Rīgā piedāvā savu estētiku, tālas pasaules zaigu, lai vietējos, ar aklību sistos iezemiešus, pievērstu pareizai ticībai un apgaismotu progresivitātē.
Kā Kukažiņa – Latvijas politiskā lielceļa malā nav neviena lielāka akmeņa, uz kura Kažokiņa nebūtu sēdējusi.
It sevišķi agrākas jaunības gados pētniecīte bij gatava iztirzāt visplašāko jautājumu loku – no sava redzesleņķa. Sorosa gudrībās izskolotās būtnes galvā viss griezās tādā virpulī, ka dažkārt Kažoka vēlmē kritiski analizēt un izprast pasauli krietni izsmīdināja cilvēkus un nereti signalizēja – Iveta jāglābj! Ivetai nepieciešama ātrā palīdzība!
Tomēr radioreportierus un interneta portālu apskatniekus, dienas laikrakstu žurnālistus arvien (paralēli prof. Skudras domām) interesēja Kažokjaunkundzes viedoklis par šo vai to. Tāpēc tāļā apkaimē visi viņu labi zina – ne tikvien tie, kam ar sirsnību daudzmaz sakara dzīvē, pazīst arī ar nacionālismu sistie ļaudis un sirdīgi oponenti.
Ievērojamai študierētai politoloģei mīlulīši ir visi apspiestie – vai tie nēģeri, Irākas bēgļi, krievvalodīgie, seksuālās orientācijas un pārējās minoritātes.
Katru, kuram, kā Ivetai liekas, uzkāpts uz varžacīm un kurš tiek diskriminēts, “Providus” direktore ir gatava ucināt klēpī. Par pāridarījumiem Kažokiņas actiņās uzreiz parādās mitrumiņš, pētniece pieraudājusi kabataslakatus pilnus par nabaga nelaimes putniem uzgrūsto postu un bēdām.
Ar savas kompānijas kolēģiem Kažoka sekoja līdzi, lai uz Baltkrievijas–Latvijas robežām ieklīdušos jaunekļus uzņemtu kā sengaidītus viesus. Spītīgi neņēma vērā, kad viņai teica – tie ir speciāli atvesti Lukašenko un Putina hibrīdkara ieroči.
Nē, slapstekļiem, kas lauzās tikt iekšā Eirosavienībā, vajadzēja būt appuišotiem, lai robežsargi ar migrantiem apietos kā ar vatē tīstāmām jēlām olām. Un, ja Allāha vārdā šurpu nākušiem nebūtu iespējams nodibināt efektīvu, civilizētu atpakaļsūtīšanas mehānismu, Iveta un citi vilkomisti bija gatavi plaši atvērt sava mājokļa durvis, lai nabadziņiem būtu jele kāda pajumte.
Būdama sirds silta pret visu tautību muhamedāņiem, pret bērziņiem, liepiņiem Iveta gan bija mazāk piekāpīga.
Vietējiem miesas kārīgajiem vīrišķiem ir niecīgas izredzes iekarot skaistules pētnieces sirdi, pret latviešiem viņa kā skābene.
Pašreiz sorosīte un vadošā pētniece nodarbināta ar neiecietības un aizspriedumu mazināšanu un dialoga veidošanu, lai nebūtu sabiedrības saskaldītība un nenotiktu krievu diskriminācija. Kažokai ir iebildumi pret Saeimā pieņemamo likumprojektu, kas paredz valsts finansējuma piešķiršanu tikai tām priekšvēlēšanu kampaņām, kuras veiktas valsts, lasi, latviešu, valodā.
Tas, ka ne grama līdzekļu netiek tērēti ne ivritam, ne hieroglifiem, ne aģitācijai krievu mēlē un kirilicas rakstā, vienkārši satriecis “Providus” direktori!
Tas nenākšot par labu ne sabiedrības saliedētībai, ne partiju iespējai uzrunāt dažādus vēlētāju segmentus. Šejienes krievi jau tā esot apātiski, un uzruna pirms vēlēšanām viņiem saprotamā valodā tikai priecētu šos skumīgos, pašreizējā momentā stipri pieklusušos pilsoņus – tā Iveta čāpstina par Latvijas ļaudis pamatīgi satraukušo problēmu.
Viņa neklausās loģiskos skaidrojumos, ka pilsoņiem, kuri turklāt taisās piedalīties vēlēšanās, jābūt ar elementārām valsts valodas prasmēm.
Nē, pētniece paliek pie izpētītā, ka latviešiem jābūt pretimnākoši daudzvalodīgiem, kamēr krieviem pietiek būt monolingvistiem.
Kažokiņa iet pa lielceļu salīkuse, ar nūju oļus mētādama. Arājs aptur vagā zirgu, pļāvējas apstājas, un visi jūt, kā kad kāds labs gars ietu ar Kažokiņu. Jo visi zina, ka Kažokiņa vēlē visiem labu – druvām un pļavām, cilvēkiem un kustoņiem. Un gans tura nikno Kranci aiz ausīm, lai tas tik Kažokiņu vien neaiztiktu.
Muļķība tik drīz nav gāžama, tomēr visi sauc, cik spēka – palīdziet, glābiet Ivetu, kura sapinusies reizesrēķinos!
