Kabanovs spļauj virsū Dziesmu svētkiem 2
Tā ir absolūta cūcība, ko atļāvies “Saskaņas centra” pārstāvis Saeimā, publicists Nikolajs Kabanovs, kas 9. jūlijā avīzē “Vesti segodņa” nācis klajā ar rakstu “Maksla vmesto masla” (Māksla sviesta vietā – latviski krieviska ironiska vārdu spēle).
Un apakšvirsraksts: “Krievi (?– F. G.) uz nacionālistiskas manifestācijas fona”. Vispārējos latviešu dziesmu svētkus, kurus UNESCO iekļāvusi pasaules kultūras kanonā, Kabanovs sauc par “nacionālistisku manifestāciju”, ilustrējot savu neganto paskvilu ar zīmējumu, kurš savā antilatviskumā neatpaliek no antisemītisma nacistiskās Vācijas laikraksta “Der Stuermer” karikatūras: bāleliņš ar zeltenīti tautas tērpos auro, milzu mutes atpletuši, un danco, šūpojoties uz baļķa, zem kura nespēkā sagumis vīrelis – acīmredzot “krievs”. Bāleliņš piedevām izslējis labo roku, paši zināt, kādā sveicienā.
Koļa Kabanovs savā tekstā sarkastiski un ņirdzīgi apraksta Dziesmu svētku gājiena dalībniekus. Nacionālo karavīru apvienības koristus viņš dēvē par Waffen SS 19. grenadieru divīzijas “muzikālo vadu”, un Latvijas Bankas kori dēvē par dāsni finansētu “ofisa planktonu” (krieviski angliska kantora darbinieku iesauka).
Nacionālās apvienības dziedātāju un dejotāju grupas priekšgalā pland “pazīstamais karogs ar stilizēto ugunskrustu”, ko nes Saeimas deputāts Kārlis Krēsliņš – rezerves brigādes ģenerālis.
Stāstot par Valsts prezidenta Andra Bērziņa uzrunu tautai Mežaparka Lielajā estrādē, Kabanovs atgādina, ka runātājs “asiņainās LPSR” laikā vadījis rajona padomi un rajona izpildkomiteju, un piemetina, ka goda viesis – Vācijas prezidents Joahims Gauks bijis “mācītājs un VDR nopelniem bagātais disidents”. Arī te Kabanovs bez ņirgām neiztiek.
Ar 48. autobusu atgriezdamies no Mežaparka, Kabanovs pieturā ieraudzīja krievus – māti ar dēlu, “pēc visa spriežot, bez mājvietas palikušus”. Sieviete ar divām somām un plastikas kārbu, un ap astoņus gadus vecajam knēvelim “absolūti melnas rokas, kādu mēnesi nemazgātas”. Tūkstošās daļas naudas, kas iztērēta XXV Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, pietiktu, lai palīdzētu šiem cilvēkiem, demagoģiski raksta Kabanovs – un rezumē: “Bet tas nevienam nav vajadzīgi. Toties mēs labi protam dziedāt un dancot.”
Cūcība! Citādi to nosaukt nevar.
