Imants Frederiks Ozols: Kā Znotiņu Saeimā nomaitāja 0
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai arī jūs pamanāt ironiju, ka vājš Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājs tiek pārapstiprināts amatā, bet pēc vispārēja konsensusa pamatīgi strādājusī Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāja Ilze Znotiņa netiek. Ironija vēl jo lielāka, ka viņa izsvilpta tieši par pārāk labu darbu…
Uzreiz gan gribu apturēt iespējamu vēlmi atskaņot atsevišķu, iespējams, pat personiski ieinteresētu Saeimas deputātu tekstus no tribīnes, ka finanšu sektors Znotiņas vadībā ticis kārtots tā, ka galu galā zaudēta tā konkurētspēja. Jā, es pats no citu valstu diplomātisko dienestu pārstāvjiem esmu dzirdējis sūkstīšanos, ka pat dažam labam konsulam neizdodas kontu Latvijas bankās atvērt.
Taču vienlaikus jāatceras, ka Znotiņa no pirksta šīs AML un KYC prasības (Anti Money Laundering – naudas atmazgāšanas novēršana; Know Your Customer – pazīsti savu klientu), terorisma novēršanas pasākumus, sankciju izpildes uzraudzību u.tml. nav no pirksta izzīdusi.
Visām šīm darbībām pamatā ir starptautiskas konvencijas vai atsevišķu valstu prasības. Turklāt, atklāti runājot, Latvijas finanšu sektors bija pelnošs, kad tam cauri plūda ļoti šaubīgas naudas no Krievijas, Kaukāza un Centrālāzijas.
Labi zināms, kam tas vairs ilgāk nebija pieciešams – Amerikas Savienotajām Valstīm, kas draudēja Latviju iztriekt uz noraidīto soliņa. Bet vai mēs paši tā gribējām dzīvot mūžīgi? Vai tad mūs apmierināja, kāda nauda sāk izpirkt ne tikai īpašumus Latvijā, bet galu galā ietekmēt arī lēmumu pieņemšanu? Tādi ir naudas ceļi – tie vienmēr tiecas plūst varas virzienā.
Turklāt ASV patiešām diktē toni pasaules finanšu tirgos. Sankcijas, ko šajā ziņā var piemērot ASV, ierobežojumi norēķiniem dolāros, papildu uzraudzība, “VISA” un “Mastercard” karšu darījumi un vēl, un vēl – tās ir ļoti nopietnas lietas ar milzīgu ietekmi valsts konkurētspējai. Un vai tādā gadījumā Latviju nesāktu pamest lieli uzņēmumi, izvēloties labāk bāzēties citās ES valstīs, kaut vai pie mūsu Baltijas kaimiņiem?!
Vai Znotiņa pārcentās? Kādi tam kritēriji? Ja tic argumentiem, kas skanēja, Znotiņu ieceļot amatā, tad viss izdarīts pēc labākās sirdsapziņas. Nav jau tā, ka mūsu valstī visi rautin rautos apkarot noziedzību, nesaimnieciskumu un neefektivitāti.
Šajos apstākļos Znotiņa radīja iestādi, kas iedvesa pamatīgu respektu, uzcītīgi realizēja visas prasības, lai Latviju neķertu ASV sods, novērsa vētru un vienlaikus iedzīvojās daudzos nelabvēļos pašu zemē. Bet tālāk kā Šillera lugā: moris ir savu padarījis, moris var iet!
Vai mums jāpārdzīvo, ka cilvēkam ar viņas izglītību un pieredzi tagad būs zobi jākar vadzī? Noteikti ne! Var iztēloties labus piedāvājumus gan no audita jomas, kurā viņa jau strādājusi, gan starptautiskās institūcijās, kas uzrauga un apkaro finanšu plūsmas, kas potenciāli uztur un atbalsta bīstamus režīmus, teroristiskas organizācijas, korumpētus ierēdņus utt. Tātad ar Znotiņas kundzi viss būs kārtībā, bet Latvijas problēmas gan tikai palielināsies. Lūk, kāpēc!
Znotiņas kundzes “izbrāķēšana” Saeimas balsojumā jāskatās kopsakarā ar cita dienesta – Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja – vadītāja apstiprināšanu amatā. Par KNAB vadītāju Jēkabu Straumi nekādu labu komentāru nebija. Bija toties neskaidra papukstēšana, ka varējis būt aktīvāks, bet arī nekādu lielu iebildumu nebija.
Tādējādi likumdevējs ir nodemonstrējis, kāds ir ideālais noziedzības novēršanas vadītājs. Rēns un remdens!Tas nav nekāds rets izņēmuma gadījums. Šajā ziņā mēs lieliski iekļaujamies Austrumu un Centrālās Eiropas noziedzības novēršanas un apkarošanas ziņā slikto valstu grupā. Un mēs taču paši labi zinām, ka ar korupciju mums viss ir kārtībā.
Pat ja tā, gluži kā rets dzīvnieks vai augs iznīks citur, mēs vienmēr varēsim padalīties ar savējo. Summas, kādas jāmaksā par sabiedriskā transporta līdzekļu iegādi, jaunu ēku būvniecību vai esošo ēku remontu un renovāciju ierobežo tikai pasūtītāja un izpildītāja fantāzijas lidojums un bezkaunības līmenis. Pat pašas ieceres būvēt tiek izvilktas kā trusis no burvja cepures, uzstājot, ka vai nu būvē tagad vai nekad; un vienīgais veids – būvēt. Nekādi remonti mums neder!
Ne velti Latvijā ir labi attīstīta sabiedrisko attiecību nozare, bet pamatīgi nīkuļo pētnieciskā žurnālistika. Tik ļoti nīkuļo, ka šīs jomas “vientuļie vilki” tiek sisti un gānīti par darbu Sorosa un vēl sazin kādu slepeno pasaules valdnieku labā. Taču nevajag meklēt ienaidniekus un nodevējus savā vidū.
Tā ir tāda acu aizmālēšanas stratēģija, kuru vāji politiķi atkal un atkal izmanto, bet pat cerēt pagurusī publika uz tās uzķeras. Mūsu lielākais ienaidnieks nav pārāk kritiska Valsts kontrole, pārāk rūpīga finanšu uzraudzība, pārāk nesaudzīga korupcijas apkarošana. Starp citu, kad tas skar mūsu vai radu un draugu intereses, mēdzam pat Valsts veterinārajam dienestam un epidemiologiem pārmest pārāk lielu uzcītību savā darbā.
Tas, protams, absurds, jo pietiktu ar pavisam nelielu un lokālu salmonelozes, trihinelozes, šigelozes u.tml. sērgu uzliesmojumu un smagāk slimu bērnu vai vecāku cilvēku slimnīcā, lai vismaz soctīklos sāktos linča tiesa un atbildīgajiem pārmestu kūtrumu.
Ja vienīgais, kas var palīdzēt uzņēmējdarbībai un finašu nozarei Latvijā – atbildīgo iestāžu acu pievēršana un mazāka uzraugu uzcītība, tad tas viss tāpat uz māla kājām stutēts. Ar nožēlu jāsecina, ka vēl arvien pat tā saucamie tautas priekšstāvji ne tikai ir tuvredzīgi un provinciāli, bet punktīgi izpilda vien labi zināmo parunu: ar vārdiem gan Rīgā, bet ar darbiem – vien aizkrāsnē.
