Anda Līce: Televīzija ir gluži slima ar seriāliem, šoviem. Kultūra tikai kā pielikums 14
Nobela prēmijas laureāte literatūrā rakstniece Svetlana Aleksijeviča kādā televīzijas raidījumā teica: “Es dzīvoju ar zaudējuma sajūtu.” Ar šo sajūtu visā bijušās padomju impērijas teritorijā, bet Krievijā īpaši, šodien dzīvo tie kultūras cilvēki, kuri neapkalpo pastāvošo varu. Eiforija par garīgo atmodu ir izgaisusi. Izcilais krievu kinorežisors Aleksandrs Sokurovs (viņa filmas Krievijā nerāda) saka vēl skarbāk: “Politika, kuru nevada humanitāras vērtības, ir slepkava.” Zaudējuma sajūta ceļas ne tikai autoritārismā slīdošās valstīs, bet arī demokrātiskajās, kur piekopj neprātīga patērnieciskuma politiku. Autoritārās valstīs kultūru perifērijā nostumj cenzūra un represijas, brīvajā pasaulē to paveic materiālo vērtību stādīšana pāri visam. Kultūra ir tikai pielikums kaut kam. Kā piespraude vai prievīte.
Latvijā zaudējuma sajūtu izraisa gadiem ilgi pēc pārpalikuma principa kultūrai atmestais budžets, literāro žurnālu un laikrakstu faktiskā neesamība un grāmatu dārdzība. Sabiedrībai nav lemts ieraudzīt literatūras kopainu, un nav zināms, kur šodien mīt literatūras kritika. Grāmata ir kļuvusi par luksusa preci. Mana pārliecība – tikai uz papīra uzrakstītais vārds var būt dzīvs pa īstam. Man patīk turēt rokās vārdus un sajust to svaru. Virtuālā pasaule gan saglabā vārdu nospiedumus, taču to krāsa, smarža un garša ir ātri gaistoša. Sabiedrība jau gadiem ilgi ir radināta pie grāmatu nelasīšanas, kāds tur brīnums, ka tik daudzi vairs neprot domāt un izteikties. No kultūras atrautie valdības cilvēki savām svētku uzrunām ar mokām sagrābsta kādas rindas no Raiņa dzejas vai tautasdziesmām. Es ar skaudību klausos, kā krievu literāro mantojumu mūsdienās lieto tādas personības kā mūzikas kritiķis Artemijs Troickis, žurnālists Nikolajs Svanidze, vēsturnieks Andrejs Zubovs, rakstnieks Viktors Šenderovičs. Viņi tajā jūtas kā zivs ūdenī, jo savā laikā šo mantojumu ir papilnam baudījuši.
Tie, kuri rada Latvijas kultūras vērtības, šodien bieži jūtas kā zivis zem ledus. Trūkst skābekļa, un viņi veltīgi tērē spēkus un laiku, drūzmējoties pie nedaudzajiem āliņģiem, kas jebkurā brīdī var aizvilkties ciet ar ledu. Mūsu televīzija ir gluži slima ar seriāliem un šoviem. Nekad agrāk par ēdieniem un ēšanu nav runāts tik daudz kā šodien. Jaunākais un, jādomā, ne pēdējais šovs ir “Es mīlu ēdienu”! Kā tādas vientuļas uguntiņas naksnīgā lauku ainavā uzmirdz raidījumi “Nacionālie dārgumi” un “Personība. 100 grami kultūras”, taču ar tiem vien ir par maz, lai sabiedrība augtu un nobriestu garīgi.
