Kā zināt, ka mūsu bērnus skolās nebaro ar Krievijas un Baltkrievijas pārtikas produktiem? 40
Autors: Uģis Mitrevics, Saeimas deputāts
Kā būt drošiem, ka izglītības iestādēs gatavotās maltītes tapušas no produktiem, kuru izcelsmes valstis nav Krievija un Baltkrievija, ja Krievijas tēju var piegādāt Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem?
Vai mēs, Latvijas vecāki, varam būt pilnīgi pārliecināti, ka mūsu bērnus nebaro ar agresorvalstu ražotām pārtikas precēm? Uzreiz turpināšu ar atbildi. Izrādās, ka nevaram gan! Kārtējā absurdā situācija, kura, varētu šķist, ir neiespējama, bet, kā saka – pie mums, Latvijā, viss ir iespējams!
Kā zināms, Latvijas valdība ir apstiprinājusi importa aizliegumu atsevišķām lauksaimniecības precēm no Krievijas un Baltkrievijas, aizliegumam ietverot plaša patēriņa preces, tostarp dažādus augļus, dārzeņus, graudus, gaļas un zivju produktus, kviešus un daudzus citus produktus.
Viena lieta ir likums uz papīra, taču – kā ir realitātē? Piemēram, skolu ēdināšanu nodrošina ar publisko iepirkumu noteikts ēdinātājs vai piegādātājs. Šobrīd publiskos iepirkumus reglamentējošie noteikumi nosaka, ka piegādātāji nevar būt sankcionētie uzņēmumi, agresorvalstī Krievijā reģistrētie uzņēmumi un personas. Taču nav noteikta prasība izsekot visu preču vai produktu izcelsmi. Piemēram, ja pārtikas produkti tiek piegādāti no vairumtirdzniecības bāzēm (pārsvarā tā notiek), tad kāda ir produktu izcelsme, neviens šobrīd īpaši nekontrolē.
Produktu izcelsmi varam uzzināt vien tad, kad kārtīgi aplūkojam produkta etiķeti. Atminoties situāciju ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) piegādāto tēju no Krievijas un sāli no Baltkrievijas, saprotam, ka līdzīga situācija var notikt arī citās valsts un pašvaldības iestādēs, tostarp skolās un bērnudārzos. Kādu laiku atpakaļ līdzīgs misēklis gadījies arī Igaunijas karavīriem, kuri atklājuši, ka viņu baudītās tējas “Greenfield”, kas patiesībā ir Krievijas uzņēmuma “Orimi Treid” zīmols un lielākā daļa produkcijas tiek ražota Sanktpēterburgā.
Kā izsekot preces izcelsmei? Līdz šim šādu reglamentējošu prasību nav bijis. Arī Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) neredz produktu izcelsmi. Nekas neaizliedz piegādāt Krievijas vai Baltkrievijas izcelsmes produktus.
Saprātīgs šķiet jautājums – bet kā tad ar aizliegumiem? Kāda jēga sankcijām, kuru viens no mērķiem ir vājināt agresorvalsts spēju īstenot karu, ja Latvijā publiskajos iepirkumos joprojām var tikt piegādātas Krievijas un Baltkrievijas izcelsmes preces, kas nozīmē tikai to, ka ar Latvijas publiskā iepirkuma starpniecību Krievija iegūst finanšu līdzekļus, kas var tikt izmantoti Krievijas agresijas atbalstam.
Uzskatu, ka būtu tikai loģiski, ja valsts un pašvaldību iestādes, kā arī kapitālsabiedrības, kas darbojas publiskajā sektorā, izslēgtu Krievijas un Baltkrievijas preču un pakalpojumu iespējamo izmantošanu publiskajos iepirkumos.
Arīdzan Latvijas lielākā uzņēmēju organizācija “Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera” (LTRK) atkārtoti aicina politikas veidotājus pārtraukt jebkādu ekonomisko sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju, uz ko Ministru prezidente Evika Siliņa (JV) aicinājusi uzņēmumus pašus iespējami drīz pārorientēt savu tirgu uz citām valstīm. Manuprāt, ar tīrāku sirdsapziņu šādu aicinājumu varētu teikt tad, kad pašiem sava virtuve būtu sakārtota, proti, šis jautājums atrisināts valsts un pašvaldību līmenī.
Tāpēc mans priekšlikums ir sekojošs – veikt grozījumus Publisko iepirkumu likumā un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā, papildinot likums ar jaunu pantu, proti, pasūtītājam, sagatavojot iepirkumu, jāizvirza prasība pretendentam nodrošināt, lai pasūtījuma izpildē netiktu ietvertas Krievijas un Baltkrievijas izcelsmes preces un pakalpojumi. Piemēram, iepirkumu tehniskajās specifikācijās pieprasīt preču vai pakalpojumu izcelsmes apliecinājumu un kontrolēt, kas tiek piegādāts. Kā to panākt, tas jau ir atbildīgo institūciju pārziņā.
Šī gada sākumā jau cēlu trauksmi par visai līdzīgu amorālu situāciju. Atklājoties satraucošiem faktiem par to, ka dažas valsts un pašvaldību iestādes, kopskaitā pagājušā gadā ap 40, ir slēgušas līgumus ar uzņēmumiem, kas turpina sadarboties ar Krieviju un Baltkrieviju importa un eksporta darījumos. 2023. gadā kopējais importa un eksporta apjoms ar Krieviju un Baltkrieviju Latvijā bija vairāk nekā 2 miljardu eiro vērtībā. Ar likumprojektu “Grozījumi Publisko iepirkumu likumā” rosināju papildināt likuma 42. pantu ar papildus nosacījumu, kas noteiktu ierobežojumu un liegumu tiem uzņēmumiem, kas ir iekļauti Valsts ieņēmumu dienesta apkopotajā uzņēmumu, kas turpina sadarbību ar Krieviju vai Baltkrieviju, datubāzē, piedalīties publiskajos iepirkumos valsts un pašvaldību iestādēs, uzņēmumos un kapitālsabiedrībās.
Diemžēl manis iepriekš iniciētais likumprojekts par grozījumiem šobrīd ir iestrēdzis. Papildus šiem grozījumiem, steidzami jāveic arī manis augstākminētie grozījumi, lai izslēgtu Krievijas un Baltkrievijas preču un pakalpojumu izmantošanu publiskajos iepirkumos. Vairāk kā divu gadu laikā kopš kara sākuma mūsu valsts un pašvaldību iestādes, uzņēmumi un kapitālsabiedrības vēl joprojām turpina atbalstīt agresorvalstis, kas ir klajā pretstatā valsts paustajam atbalstam Ukrainai.
Uzskatu, ka ir pēdējais laiks šo situāciju atrisināt. Karš Ukrainā turpinās, tās spēki izsīkst, bet mēs, tieši vai netieši, tomēr barojam Krieviju.
