Kā zemnieks zagļus notvēra 1
Ludzas novada Rundēnu pagasta zemnieks Stasis Arelis tikai pievakarē bija atgriezies no 50 kilometru tālās Rēzeknes. Ceļš bija tāls un nogurdinošs. Nav joka lieta ar traktoru – gan svaigu un modernu “Valtru” – nobraukt 100 kilometrus.
Stasis uz “Rēzeknes dzirnavnieku” bija aizvedis graudus. 2. novembrī jau agri kļūst tumšs, traktors pa zemes ceļu bija nošķiedies dubļiem, tāpēc saimnieks to nolēma atstāt pie sava lauksaimniecības angāra durvīm. No rīta piecelsies un turpat ārā ar ūdeni nomazgās. Un Stasis aizbrauca uz savu kilometru attālo dzīvokli Rundēnu centrā.
Noslēpa tunelī
“Pusdeviņos no rīta jau biju atpakaļ. Atslēdzu traktora kabīnes durvis, pagriežu aizdedzes atslēgu, bet nekas nenotiek, deg tikai sarkanas lampas. Nav ne pilītes degvielas. Un tad es atcerējos, ka biju piemirsis aizslēgt degvielas tvertni. 30 litri prom! Sāku skatīties tālāk. Traktoram viss vietā, bet angārs atlauzts un pazudušas vairākas kannas ar degvielu, kādi 70 litri, un vēl četru dzīslu elektrības kabelis. It kā nekādi šausmīgi zaudējumi, taču dusmas bija baigas,” atceras Stasis. Pusdienu nostaigājis neomā. Velti meklējis pēdas – lietus visas bija aizskalojis. Metis arvien plašākus riņķus ap angāru, līdz 150 metru attālumā zem ceļa, kas ved no Rundēniem uz Kaunatu, uzgājis tuneli… Un tur – tavu brīnumu! – arī, pavirši noslēptas, stāv sazagtās mantas. Izrādās, tas tunelis padomju laikā izbūvēts, lai pa to no kopsaimniecības fermas uz ganībām dzītu lopus. Stasis, kas šeit ir desmit gadus kā ienācējs, šo govju tuneli nemaz nebija ievērojis.
“Pa dienu vienu otru vietējo aizdomīgo tipu pie čupra biju paņēmis, bet neviens neatzinās. Tad kopā ar draugu mednieku nolēmu jau nākamajā naktī novaktēt. Ja jau nolikts, tad jau nāks pakaļ. Kad satumsa, sākām sēdēt. Pa vienam, tumsā un klusumā, ik pēc trijām stundām mainījāmies,” stāsta saimnieks.
“Biju savu maiņu atstāvējis, snaudu dzīvoklī pie televizora, kad ap pusdiviem draugs piezvanīja, lai pošos uz maiņu, bet pēc brīža jau satraukts saka, lai fiksāk braucot, kaut kādas gaismas tunelim tuvojoties. Es pat zeķes kājās neuzvilku, uzrāvu zābakus un ar savu autiņu to gabalu nolidoju kā ar lidmašīnu. Ar draugu nogaidījām, kad zagļi – viņi bija divi – sāka krāmēt savā auto mantas un klupām virsū. Sākās kautiņš, bļaustīšanās, bet mēs bijām stiprāki. Ātri palika rāmi. Zvanījām policijai. Saprotot, ka lieta nopietna, uzreiz ātri atbrauca kriminālpolicija.”
Nevienam nav viegli
Kamēr notiek izmeklēšana, 22 un 24 gadus veco vietējo garnadžu vārdus Stasis negrib minēt. Abi aizturēti, palaisti vaļā un sākuši liegties, ka neesot zaguši, tikai viens otru veduši mājās. Tas, kas vests, vienkārši izkāpis un gājis mājās. Tas nekas, ka mājas otrā pagasta pusē un ir nakts vidus… Smieklīgi.
“Zagļiem jāatbild pēc likuma. Šeit nevienam nav viegli. Daudzi aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, arī es zviedriem, kas šeit meža zemi sapirkuši, ar traktoru dzenu vagas stādiem. Bet vai tāpēc jāiet zagt?” jautā 45 gadus vecais saimnieks.
Viņš sevi ar 30 hekt āriem zemes, labu traktoru, kombainu, angāru uzskata par sīkzemnieku, kuram šajos laikos arī nav viegli izdzīvot un attīstīties. “Ja zagļus nebūtu noķēruši, viņi turpinātu zagt. Nav jau te noziedzīgāka vide kā citviet Latvijā, bet tāpat pensionāri apzagti, bijušajai skolai radiatori aiznesti. Tagad mani “draugi” un viņiem līdzīgie sēž kā peles alās. Jautājums tikai, cik ilgi?”
