Kā zemnieks var glābt jūru: latvieši izgudro inovatīvu ūdens attīrīšanas risinājumu, par ko Eiropā visi brīnās 25
Anita Pirktiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Baltijas jūra cieš no eitrofikācijas jeb ūdenstilpju aizaugšanas, tā ir akūta Baltijas jūras problēma, kas lielā mērā saistīta ar lauksaimniecisko darbību. Baltijas jūras Vides aizsardzības komisijas (HELCOM) dati liecina, ka aptuveni 60% slāpekļa un 50% fosfora jūrā nonāk tieši no lauksaimniecības.
Kā radās konkurss
Ierosme konkursam “Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā” radusies ciešā saistībā ar Pasaules dabas fonda (WWF) Baltijas ekoreģiona programmu. Konkursa organizētāji teic, ka, piešķirot šo apbalvojumu,
viņi vēlas izcelt tos lauksaimniekus, kuri dara ko vairāk, nekā nosaka likumdošana vai ierastie darbības principi, un sniedz reālu ieguldījumu Baltijas jūras problēmu risināšanā.
Sākotnēji Pasaules dabas fonds (PDF) aicināja lauksaimniekus, kuri savu saimniekošanu vērtē kā videi draudzīgu, pašiem pieteikties dalībai konkursā, kā arī mudināja citus zemniekus pieteikt savus kolēģus. Taču atsaucība, iespējams, zema pašnovērtējuma vai kautrības dēļ nav bijusi liela.
Tad tika piesaistīts Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC), kas, vairāk pārzinot Latvijas zemnieku saimniecības un labas lauksaimniecības prakses piemērus, arī no savas puses ieteica saimniecības dalībai konkursā. Tādējādi ik gadu tiek vērtētas apmēram desmit saimniecības, kas pretendē uz titulu “Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā”.
Šogad Latvija ir vienīgā valsts, kas organizēja konkursu, starptautiskais konkurss ir pārcelts uz 2021. gadu, jo Covid-19 pandēmijas dēļ daudzās Baltijas jūras reģiona valstīs pat nebija iespējas klātienē apskatīt saimniecības. Latvijas šāgada finālists uz starptautisko sacensību tiks sūtīts nākamgad.
Nenovērtējam sevi, neredzam citus
Magda Jentgena, PDF Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja: “Katru gadu mēģinām atvieglot pieteikšanās procesu dalībai konkursā. Sākumā pretendentam bija jāaizpilda vairākas anketas, bet tagad pietiek tikai ar motivācijas vēstuli.
Mums tiešām gribētos, lai lauksaimnieki nav tik kūtri, pieticīgi un paši piesakās. Esam izcēluši 12 labās prakses, kas saistītas ar Baltijas jūru un barības vielu noteču mazināšanu.
Tostarp ir augu seka, starpkultūras, buferjoslas, precīzā lauksaimniecība, bezaršanas tehnoloģijas, tiešā sēja u. c. – viss, kas mazina barības vielu noplūdi. Ja lauksaimnieks dara jebko no nosauktajām lietām, viņš jau var kvalificēties dalībai konkursā. Viss, kas tiek darīts vēl papildus, tiek uzskatīts kā bonuss.
Žēl, ka mūsu lauksaimnieki paši dažkārt nemaz nenovērtē to, ko dara. Jau lasot no LLKC saņemtās aizpildītās anketas par ieteiktajām saimniecībām, bijām sajūsmā par to darbiem.
Taču, kad aizbraucām pie šiem saimniekiem, nereti dzirdējām: “Nu ko tad mēs! Mēs jau neko īpašu nedarām. Tās ir pašsaprotamas lietas.” Mums ļoti gribētos mainīt šo uztveri, sagaidīt, ka mūsu lauksaimnieki ir ar augstāku pašnovērtējumu un saprastu, ka tiešām dara lietas, ar ko var lepoties.”
Jāteic, PDF minētās 12 labās prakses faktiski sakrīt ar Latvijas Zemkopības ministrijas iespējamo ekoshēmu piedāvājumu. Magda Jentgena apstiprina, ka Pasaules dabas fonds aktīvi iesaistās arī kopējās lauksaimniecības politikas veidošanas pasākumos, tostarp mēģinot veicināt tādu ekoshēmu piedāvājumu, lai tās būtu videi un Baltijas jūrai draudzīgākas. Un nosauktās prakses jau ir dzīvē pārbaudītas un sevi apliecinājušas kā efektīvas no vides saudzēšanas aspekta.
Konkursantu vērtētāji cenšas finālā virzīt daudzveidīgas idejas un risinājumus.
Īpaši uzteicamas ir prakses, kur tiek gādāts ne tikai par barības vielu noteču mazināšanu, bet arī par pievienotās vērtības radīšanu saražotajai produkcijai.
Ja saimniecība piekopj vairākas labās prakses, tas nozīmē, ka arī saimniecības pienesums apkārtējai videi ir lielāks. Diemžēl tās pārsimt saimniecības, kas ik gadu piedalās starptautiskajā konkursā, nespēj konkurēt ar to daudzumu saimniecību, kurām vides prasības nebūt nav pirmajā vietā.
M. Jentgena cer, ka turpmāk, dažādos veidos informējot un izceļot iepriekš minētās labās prakses, tostarp izveidojot mājaslapu visu konkursa dalībvalstu valodās, izdosies piesaistīt vairāk uzmanības Baltijas jūras piesārņojuma problēmai.
Eiropas mēroga inovācija – mitrzeme
2014. gada visa Baltijas jūras reģiona konkursa uzvarētājs – Latvijas pārstāvis Juris Cīrulis – ar savā saimniecībā “Mežacīruļi” izveidoto mitrāju bija uzskatāms par pionieri šajā jomā. Nākamo sešu gadu laikā mitrzemes lauksaimniecības piesārņojuma mazināšanai jau sāka praktizēt arī citi lauksaimnieki.
Bet 2014. gadā tas bija kaut kas unikāls visas Austrumeiropas mērogā. Mitrāju izveide kalpo ne tikai barības vielu noplūdes mazināšanai, bet arī biodaudzveidības radīšanai un saglabāšanai.
Pēc uzvaras konkursā intervijā žurnālam “Agro Tops” J. Cīrulis teica: “Mitrzemi jau 1993. gadā gluži intuitīvi biju ierīkojis. Kad sākām šeit saimniekot, visa augsne bija burtiski piezīdusies ar visādiem draņķiem, ar mašīnu pat nevarēja pabraukt.
Veicām meliorācijas pasākumus, novadot ūdeņus uz grāvjiem. Taču no grāvjiem ūdens aiztecēja pa tiešo upē, tāpēc pa vidu izveidojām dīķi, kur ūdenim nostāvēties. Toreiz pat prātā neienāca, ka vēlāk Eiropa teiks atzinības vārdus par šādu risinājumu.
Man toreiz likās, ka tas nav nekāds izgudrojums, bet izrādījās, ka ir gan. Vinnējot starptautiskajā konkursā, abi ar sievu jutāmies kā hokejisti, kas uzvarējuši svarīgā turnīrā. No malas izskatījās, ka gan vācu, gan dāņu, gan citi zemnieki bija gluži vai apvainojušies uz mums…”
Juris Cīrulis uzsver, ka liela daļa ļaužu maldīgi domā, ka galvenie vides piesārņotāji ir lauksaimnieki, jo, lai iegūtu labāku ražu, to vien dara kā miglo savus laukus. Taču visbūtiskāk vidi visā pasaulē ietekmējot pilsēta. Savukārt lauksaimnieki ir atbildīgi par to, ko videi nodara lauksaimniecības tehnika un lopu ganāmpulki.
“Zemgale, kur atrodas arī “Mežacīruļi”, ir līdzena vieta, kas atgādina milzīgu lēzenu bļodu ar lēni tekošām upēm, upītēm un novadgrāvjiem. Zemgales lauksaimnieki, domājot par nākamo ražu, aramzemē iestrādā mēslojumu. Nekas slikts nenotiek, ja uzlīst tikai neliels sēņu lietutiņš, bet, ja nāk lietusgāzes, kuru laikā nolīst mēneša norma, visos novadgrāvjos, strautos, peļķēs un lāmās uzkrājas ūdens, kas no laukiem izskalojis tur iestrādāto slāpekli un fosforu.
Upju, strautu un grāvju tīkls atdzīvojas, un ūdeņi no Zemgales pa Svēti un citām upēm tek uz jūru, izraisot eitrofikācijas draudus, un tā ir kā bumba ar laika degli. Būtu naivi cerēt, ka es varētu aizturēt visu ar augu barības vielām piesārņoto ūdeņu nokļūšanu jūrā no visiem saviem 900 hektāriem zemes.
Taču es varu izvērtēt, cik daudz man ir tādu lauku, no kuriem ūdens lietus laikā nonāks tieši strautā un tālāk upē, un cik ir tādu, no kuriem ūdens ietecēs strautā jau izfiltrēts caur meliorācijas sistēmām,” skaidro J. Cīrulis.
Patlaban “Mežacīruļos” ir divas mitrzemes – virszemes un pazemes. Virszemes mitrzeme paredzēta melioratīvo ūdeņu nostādināšanai un attīrīšanai, bet pazemes – tā lietusūdens attīrīšanai, kas veidojas uz siltumnīcu un fermas apkārtnes cietajiem segumiem. J. Cīrulis teic, ka šim projektam ir iespējams turpinājums, attīstot regulējamo meliorāciju un ūdeņus atgriežot atpakaļ uz lauksaimniecības zemes, izmantojot tos laistīšanai.
“Ūdens paliek ūdens, un, mainoties klimatam, būtu jāmainās arī mūsu attieksmei pret ūdeni. Visā šajā stāstā ūdens ir galvenais objekts – tam ir jābūt tīram! Mēs jau tagad savākto ūdeni izmantojam augu laistīšanai siltumnīcās. Turklāt šāda mitrzeme ar saliņām un tiltiņiem kalpo arī kā pievilcīgs ainavas elements. Domāju, lai veicinātu šādu projektu īstenošanu plašākos apmēros, pietrūkst stimulējošu pasākumu,” spriež “Mežacīruļu” saimnieks.
Šogad vislabākā – z/s “Kotiņi”
2020. gadā par konkursa “Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā” Latvijas uzvarētāju kļuvusi Latgales saimniecība – z/s “Kotiņi”. Un, protams, tās saimnieks Aldis Ločmelis. Tajā tiek piekoptas vairākas vidi saudzējošas prakses – gan precīzā laukkopība, gan augu maiņa un buferjoslas, papildus notiek saražotās produkcijas pārstrāde, ir savs restorāns, kur tiek izmantota pašražotā produkcija, tiek plānots uzstādīt solāros paneļus, un vēl, un vēl…
Aldis Ločmelis ir viens no Latvijas lielākajiem graudaugu un pākšaugu sēklu audzētājiem. Šķilbēnu pagasta saimnieks izveidojis modernu sēklu audzēšanas saimniecību, kur līdztekus sēklkopībai attīsta arī pārtikas produktu un lopbarības ražošanu.
Saimniecība faktiski darbojas ar bezatlikuma tehnoloģiju, jo par kurināmo izmanto graudu un pākšaugu tīrīšanā iegūtos blakus produktus.
Saimniecībā apstrādā ap 3000 ha zemes, tostarp vairāk nekā 2220 ha ir sertificētie sēklu lauki. Audzē auzas, miežus, kviešus, rudzus, pupas, zirņus, rapšus, dažādus zālājus. A. Ločmelis: “Es vēlos šeit dzīvot un darboties ilgi, tādēļ lielu uzmanību pievēršu augu maiņai, kas mazina augu aizsardzības līdzekļu lietošanu. Arī augsne nav piemērota, lai vienu pēc otra sētu vien kviešus un rapšus. Izmantoju augsnes minimālo apstrādes tehnoloģiju.”
Saimniecībā uz vietas tīra, kaltē un pārstrādā graudaugus un pākšaugus. Jau kopš 1998. gada “Kotiņos” kombinētajā lopbarībā liek rapšu raušus un pašaudzētās pupas. “Cenšamies pārliecināt ekspertus, ka soju Latvijā no citām valstīm ievest nevajag. Tā taču ir mūsu, Latvijas, ekonomika!
Ir pierādīts, ka dzīvnieks soju sagremojot daudz labāk nekā pupas. Arī proteīna daudzums sojā ir lielāks nekā pupās. Tomēr, apskatot sojas un pupu cenu atšķirību, noteikti var secināt, ka pupas var nopirkt divtik vairāk un beigās lietojamais produkts sanāk izdevīgāks, nekā tas būtu ražots no sojas,” skaidro A. Ločmelis.
Pārstrādā visu, kas nokults
Saimniecībā tiek pārstrādāts viss, kas nokults. Pēc graudu kaltēšanas čagas aiziet kurināmajā. Kalti kurina arī ar šķeldu, tāpēc dūmgāzes graudus neskar. Sēklkopībā neizmanto glifosātu saturošu herbicīdu. “No graudaugiem un pākšaugiem gatavojam sēklu, lopbarību un pārtikas produktus.
Pārtikas produktu un salīdzinoši nelielo lopbarības ražošanu attīstījām no sēklkopības pelnītajiem naudas līdzekļiem.
Mūsu pārtikas produkti ir īpaši ar to, ka katrs no tiem ir gatavots no vienas šķirnes graudiem vai pākšaugiem.
Šā iemesla dēļ varam nodrošināt vienādu ēdiena izejvielu gatavošanas laiku, un tām ir vienādas garšas īpašības. Pārtikas produktu cehā produktus gatavojam no miežiem, pupām, zirņiem un kviešiem.
No konkrētas pārtikas miežu šķirnes iegūstam trīs izmēru grūbas: lielās, vidējās un mazās – pērļu grūbas. No kviešu graudiem galvenokārt maļam miltus. Patlaban esam dzirnavas tā sakārtojuši, ka varam iegūt ekstra smalkos miltus. Turklāt vēl ir klijas, ko var izmantot gan lopbarībā, gan arī pārtikā. Piemēram, maizes cepšanā.
Savai eļļai audzējam vienu vasaras rapšu līnijšķirni. Eļļu kaltējam, tīrām, sūtām uz analīzēm, izvērtējam un spiežam. Ar rokas sūkņiem eļļu pilda pudelēs, paliek eļļas nosēdumi, tos izmanto tehniskajām vajadzībām. To var arī izmantot lopbarībā. Turklāt, izspiežot eļļu, rodas rapšu spraukumi.
Tos liekam mūsu gatavotajā lopbarībā. Eļļas cehs patlaban pārspēj lopbarības cehu, mums ir saimniecības, kas stāv rindā uz rapšu raušiem,” savu ražošanu raksturo A. Ločmelis. Kopš 2015. gada “Kotiņu” produkti ir marķēti ar “Zaļo karotīti”.
“Patlaban ir ES prasības mazināt CO2 izmešus. Būšot Zemkopības ministrijas izveidots izmešu kalkulators, tomēr – ja nu es visas prasības jau agrāk esmu izpildījis?
Mēs jau vairāk nekā 13 gadus izmantojam šķeldas kurtuves un pārstrādājam graudu ražas pārpalikumus. Bez dīzeļdegvielas.
Augu maiņu veicam, mēslošana notiek pēc lauka kartēm. Visi “Kotiņu” lauki ir kartēti. Agrāk ik ceturto gadu pupas pārarām, pēdējos četrus gadus nearam. Tas ir tas, ko ES patlaban prasa, bet mēs jau sen to darām!” spriež 2020. gada konkursa uzvarētājs
“Vai tas, ko daru, ir kas īpašs vai atšķirīgs no citiem, nezinu. Vienkārši daru savu darbu, un viss. Nedomāju, ka laba raža, kas iegūta, strādājot ar videi draudzīgām metodēm, ir kāds īpašs kritērijs. Es darbojos tā, lai man pašam būtu vieglāk un ekonomiskāk strādāt. Ilgtermiņā man kā lauksaimniekam ir jārīkojas tālredzīgāk, gudrāk, jāstrādā saskaņā ar dabu, saudzīgākām metodēm, jo tad arī no dabas varu paņemt vairāk,” savu darba filozofiju atklāj saimnieks.
UZZIŅA
Konkurss “Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā”
Pirmais konkurss “Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā” startēja 2009. gadā.
Konkursā piedalās deviņas Baltijas jūras reģiona valstis – Dānija, Zviedrija, Somija, Vācija, Polija, Latvija, Lietuva, Igaunija, Krievija –, kā arī Baltkrievija un Ukraina, kuras arī ir Baltijas jūras sateces baseina valstis.
Konkurss tiek finansēts Pasaules dabas fonda (WWF) Baltijas ekoreģiona programmas ietvaros.
Konkursu vada Pasaules dabas fonda apakšbirojs, kas bāzējies Zviedrijā.
Latvijā konkurss notiek, sadarbojoties Pasaules dabas fonda (PDF) Latvijas birojam un Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centram (LLKC).
Konkursa gaitā katrā no Baltijas jūras reģiona valstīm žūrija izvirza finālistu, kurš pārstāv valsti un pretendē uz naudas balvu 10 000 eiro un titulu “Gada ilgtspējīgākais lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā”.
Avots: PDF
Mana pieredze
Daudz inovatīvu agrovides pasākumu
Kaspars Žūriņš, LLKC valdes loceklis: “Kopš 2009. gada esmu bijis konkursa Latvijas vērtēšanas komisijā un redzējis daudz iedvesmojošu piemēru. Sākotnēji, apvienojot dažādu projektu iespējas, publicitāte bija laba un saimniecības aktīvi iesaistījās konkursā.
Pēdējos gadus jūtams publicitātes trūkums starptautiskajā – Baltijas jūras reģiona – mērogā, un, iespējams, tāpēc konkursā iesaistās neliels skaits saimniecību. Taču kvantitāte šeit nebūt nenosaka kvalitāti.
Mums ir brīnišķīgi titula “Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā” nesēji, ar kuriem var sadarboties, pie kuriem var doties ciemos, kuri popularizē un turpina meklēt inovatīvus agrovides pasākumus, ko praktizēt savā saimniecībā.
Kūtsmēslu kompostēšana, minimālā augsnes apstrāde, bezaršanas tehnoloģija, mitrzemju izveide, buferjoslas, precīzā lauksaimniecība – šie un vēl daudzi citi pasākumi kļūst par ikdienu, tostarp pateicoties šim konkursam.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
