Zibens pareizrakstība 30
– Kādi ir tavas trīspadsmit gadu cīņas Saeimā un valdībā gandarījuma brīži?
– Liels prieks par Rīgas Brāļu kapu memoriālu, kuram šogad atzīmējam simtgadi. Atceros 2003. gadu, kad biju kultūras ministre un Latvijas valsts svinēja savu 85 gadu jubileju, klupdama krizdama gāju pa kapu celiņiem, jo kājas ķērās aiz armatūras. Tā bija mana iniciatīva nomainīt toreizējo vadību un atrast veidu, kā ar konstruktīvu rīcību savest kapus kārtībā.
Otri lielākie brāļu kapi Latvijā – Lestenes Brāļu kapi – un baznīca pie tiem arī atdzimst.
2009. gada jūnijā, kad valdība vienā naktī samazināja budžetu un noņēma dotāciju visām Latvijas mūzikas un mākslas skolām, biju gatava nolikt deputātes mandātu. Frakcijas sēdē pateicu – ja neatjaunos finansējumu mūzikas un mākslas skolām, neredzu savu vietu partijā un Saeimā. Toreizējais premjerministrs Valdis Dombrovskis manu prasību beigās tomēr atbalstīja un vienu miljonu latu ierosināja piešķirt no Nacionālajai bibliotēkai paredzētajiem līdzekļiem. Mākslas un mūzikas skolas izdzīvoja.
– Tad jau tomēr ir vērts tur būt, lai gan iepriekš teici – nu man pietiek…
– Kad Dievs gāja nopostīt Sodomu un Gomoru par netiklību, izvirtību, meliem un liekulību, pa ceļam Viņš satika Ābrahamu, kas teica: “Mīļais Dievs, Tu iesi nopostīt šīs pilsētas kopā ar visiem taisniem un godīgiem cilvēkiem, kas tur dzīvo?” Bet Dievs saka Ābrahamam: “Atrodi man piecdesmit taisnus cilvēkus.” Ābrahams meklē. Sākumā piecdesmit, tad četrdesmit, trīsdesmit, divdesmit. Nespēdams atrast, viņš jautā Dievam: “Dievs, ja es desmit taisnus cilvēkus atradīšu, tu mainīsi savus lielos plānus un nenopostīsi šīs pilsētas?” Dievs atbild: “Atrodi tos desmit.” Kā mēs zinām – neatrada pat desmit, tikai vienu – Latu, kuru izveda ārā no pilsētas, un Sodoma un Gomora tika nopostītas.
Šo stāstu man izstāstīja mans draugs – mācītājs Ingmars Zemzaris, kuru nejauši satiku uz ielas. Uz jautājumu – kā klājas? – atbildēju: “Slikti klājas, es neko nevaru ietekmēt, neko nevaru izdarīt, tam, ko es runāju, nav nekādas nozīmes, kļūst tikai sliktāk. Un tie ir mani pēdējie mūža jaudīgākie gadi, kad tiešām varētu vēl ko izdarīt.” Viņš klausījās, smaidīja un teica, ka laikam ilgi neesmu lasījusi Pirmo Mozus grāmatu, un izstāstīja šo līdzību.
Pat ja neko nevar ietekmēt, pietiek, ka Latvijā desmit tādi cilvēki ir un turas pie noteiktām vērtībām un principiem.
– Bet vai tu ar’ redzi gaismu tuneļa galā? Un kāda tā ir, kad pašiem latviešiem bieži vien raksturīgi būt pret sevi tik kritiskiem, kas robežojas ar tādu kā garīgo mazohismu?
– 16. martā un 8. maijā parasti braucu uz Lestenes Brāļu kapiem. Dažkārt kopā ar savu tēvu. Viņam karš beidzās 1945. gada maijā Berlīnes asinspirtī. Divdesmit vienu gadu vecam leģionāram nebija nevienas cerības un itin nekādu racionālu argumentu tam, lai paliktu dzīvs. Bet viņš palika dzīvs, un piedzimu es un mana māsa. Un mums ir bērni. Tas man dod cerību, ka arī racionāli bezcerīgās situācijās pastāv iespēja. Viss vēl nav zaudēts. Viss ir mūsu un Dieva rokās.
*Idejas, attieksme vai darbības, kas tiek uzskatītas par normālu un dominējošu tendenci.
