– Vai par bēgļu ielaišanu Latvijā nebūtu jāpavaicā tautas domas? 30
– Tas būtu tikai godīgi, pilnīgi piekrītu, ka tik būtiskā jautājumā ir jājautā tautai. Tāpat būtu jāpastāsta pārējai Eiropai un Briselei, ka padomju gados Latvijā tika ieplūdināti ap 700 tūkstošiem cilvēku, kas vēl aizvien nav integrējušies nacionālas valsts vērtību sistēmā. Kādreiz taču vajadzētu pacensties aizstāvēt savu valsti un tautu Eiropā, nevis tikai 45 grādu leņķī saliekušamies atgriezties no Briseles ar kārtējām direktīvām.
Man gan ir aizdomas, ka tā globalizācijas kūka jau ir uzcepta un šis ir tikai tāds putukrējums, kas tiek uzspiests pa virsu. Fotogrāfijās redzēju plakātu no Rīgas praida: “No nations, no boundaries” – nav nāciju, nav robežu.
– Tu teici, ka nabadzība un aukstums mūs pasargās no bēgļiem.
– Tas bija skumji ironisks teikums nopietnas komisijas sēdes beigās, kurā runāja par Latvijas gatavību bēgļu uzņemšanas sakarā. Pārsteidzoši, ka vienīgi šo teikumu no stundu garas sēdes konteksta izrāva Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, portāls “Delfi”, “Apollo” un citi.
– Kāda sakarība?
– Ja cilvēks savos rakstos izsaka šim laikam un oficiālajam meinstrīmam* nepieņemamu viedokli, tad ir pilnīgi skaidrs, ka par to viņu vajag sodīt un publiski pazemot. Ir jāparāda, ka viedoklis ir nepareizs: lai tie, kas klausās un skatās, saprastu, ka, tiklīdz viņi tā palaidīs muti, visticamāk, arī tiks publiski pazemoti.
– Cik tikumīga ir Okupācijas muzeja gremdēšana, kuru vada arhitekte Zaiga Gaile ar saviem domubiedriem? Saeimā darbojies grupā Okupācijas muzeja atbalstam.
– Ir vairāk nekā dīvaini, ka saruna sākusies tieši tagad. Kā man apgalvoja akadēmiķis Jānis Krastiņš, tad ar arhitektiem, kas iemieso Birkerta pārbūves ideju, ir panākta vienošanās par to, ka ieteikumus var ātri izlabot. Visu varēja un var nokārtot profesionālu pārrunu ietvaros, nepakļaujot muzeju publiskai ķidāšanai un apšaubīšanai.
Iepriekš ar tādu aktivitāti no arhitektu puses es nebiju sastapusies. Kāpēc neviens tik kvēli neiestājās par Stacijas laukuma – viena no izcilākajiem modernisma piemēriem – pārveidi, kad tur iebūvēja “Origo” un priekšā novietoja mazo spēļu elli? Mūsu arhitekti ir toleranti un kolēģus cienoši, viņi neiejaucas viens otra darbā pēc principa – ja es netraucēšu tevi, tu netraucēsi mani. Pieļauju, ka ir cilvēki, kuriem stāv skeleti skapī, un pienāk brīži, kad nevar pateikt – es to nedarīšu.
