Kā zāle salauž granītu, patiess vārds irdina liekulību. Saruna ar Ingunu Rībenu 30
Inguna Rībena – ar nelokāmu pārliecību par vērtībām: gaisu, ūdeni un dienišķo maizi nevis tikai 45 grādu leņķī saliekušamies atgriezties no Briseles ar kārtējām direktīvām.
Kad Saeimas deputāte Inguna Rībena debatēs lūdza papildu laiku, no zāles atskanēja – iebildumu nav, tik reti viņa runā! Tā ir taisnība, atzīst deputāte, – ja viņas viedoklis atšķiras no vairākuma nostājas un viedokļu sadursmē nākas zaudēt frakcijā vai komisijas sēdē, viņa nemaz netērējot laiku un enerģiju debatēm plenārsēdēs, tā vietā uzrakstot rakstu visai sabiedrībai. Rībenas publikācijas, kā tagad modē teikt, spridzina. Ar ko? Tas ironiskākais – ar nelokāmu pārliecību par vērtībām, kuras vēl nesen šķita tik pašsaprotamas kā gaiss, ko elpojam, ūdens, ar ko remdējam slāpes, un mūsu dienišķā maize.
Inguna zina – rakstiskajām uzrunām būs reakcija, arī skarbi nesaudzīga, personīgi uzbrūkoša, bet to, ka viedokļa dēļ, iespējams, tiks ignorēta pēc viņas projekta veidotā Ojāra Vācieša un Lumilas Azarovas piemiņas ansambļa atklāšana šoruden Carnikavas kapos, nevarēja iedomāties. Tomēr tā notika – allaž daudzinātā dzejnieka atdusas vietu 24. oktobrī nepagodināja ne prominences, ne intelektuāļu zieds kaut vai Rakstnieku savienības pārstāvju veidolā.
Gājputnu ceļš iet pāri
– Tavs projekts tika īstenots tikai pēc 30 gadiem, taču tā ideja, kas bija tik ļoti svarīga visus padomju okupācijas gadus, kā redzams, ir piemērota arī mūsdienām – par patiesu vārdu pret liekulību un meliem.
– Konkurss par Ojāra Vācieša piemiņas vietu tika izsludināts jau 1984. gadā. Kad toreiz atbraucu uz Carnikavas kapiem, man šī ideja jau bija diezgan skaidra: PLAISA tumši pelēkajā granītā ir divu globālu dzejnieka daiļrades tēmu – TURPINĀŠANĀS un UZDRĪKSTĒŠANĀS – vizuāla simboliska interpretācija. ZĀLE kā uzdrīkstēšanās izlauzties, kā turpināšanās simbols – laicīga, iznīcīga, maiga, dzīva, mūžīga. TUMŠI PELĒKS GRANĪTS kā stinguma, sasaluma (pretstatā turpinājumam) un varas, varenības, nesalaužamības, nemainīguma (pretstatā spējai uzdrīkstēties) simbols. Cilvēka veidotajā vidē dabiski iekļaujas SAULES gājums. Tā nekad neatspīdēs no kapavietas simboliskās aizsaules daļas – ziemeļu puses, bet dienas gaitā apspīdēs apmeklētājiem pieejamo daļu no austrumiem līdz pat rietumiem.
Tāpat kā zāle – maiga, iznīcīga un laicīga – salauž granīta sastingušo mūžības varenību, arī dzīvs, patiess vārds vienmēr salauzīs melīgu, liekulīgu laiku. Ansambļa kulminācijā plaisa uzsit Vācieša profilu un aiziet debesīs.
