Kā viena valsts valoda «noēd» otru 1
Vairāk vai mazāk, bet šobrīd ļaudis mazā zemē Dzintarjūras krastā dzīvo zīmīga notikuma gaidās. Tas mūsu valsti piemeklēs 18. februārī. Daži no tiem, kas ar putām uz lūpām cenšas pārliecināt latviešus “cienīt savus līdzpilsoņus un kaimiņus” un šajā dienā biļetenos ievilkt krustiņu par labu otrajai valsts valodai, saka, ka tad uzreiz mums būs saticība un labklājība, bet latviešu valodai nekas ļauns nenotikšot…
Tādiem cilvēkiem būtu vērts iepazīties ar kādu publikāciju, kuras īsu izklāstu atļaujos stādīt priekšā.
Krievijā izdotā politoloģiskā un kulturoloģiskā žurnāla “Ņeprikosnovennij zapas” (“Neaizskaramā rezerve”) interneta versijā ir publicēts Baltkrievijas Valsts universitātes profesores, filoloģes Ņinas Mečkovskas raksts, kurā analizēts, kāpēc postpadomju Baltkrievijā arvien mazāk runā baltkrievu valodā. Šai valodai vēsturiskais liktenis ir bijis nelabvēlīgs. Baltkrievijas zeme ilgus gadsimtus atradusies svešu valstu pārraudzībā – līdz pat 19. gadsimta beigām šeit dominējošā bija poļu valoda. Baltkrievu valoda bija neizglītoto zemnieku “mēle”. Arī tad, kad baltkrievu zemes pievienoja Krievijas impērijai, situācija nemainījās. Arī Baltkrievijas PSR pie labākās gribas nevarēja uzskatīt pat par autonomu veidojumu – lai arī tā skaitījās pat ANO locekle. Baltkrievu valoda dzīvoja tikai ģimenēs un lauku rajonos. “Baltkrievizācijas” bums šeit sākās 90. gadu sākumā līdz ar neatkarīgas valsts izveidi. Kā uzsver profesore Mečkovska, šajā laikā baltkrievu valodā sāka runāt valsts pārvalde, valdošā elite, ierēdniecība un sabiedrība kopumā sāka mācīties brīvi runāt baltkrieviski, šajā valodā sāka runāt arī jaunās valsts informatīvā telpa. “Baltkrieviskums” kļuva par tādu kā modes lietu…
Taču situācija kardināli mainījās 1995. gada maijā, kad pirms desmit mēnešiem ievēlētais prezidents Aleksandrs Lukašenko iniciēja tautas referendumu, kurā bija jāatbild uz jautājumu: “Vai jūs vēlaties, ka krievu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss, līdzīgi kā baltkrievu valodai?” (Jautājums kaut kur dzirdēts, vai ne?) Tad, lūk, 83,3% no referenduma dalībniekiem atbildēja “jā”.
Negribu analizēt, kāpēc baltkrievi tā nobalsoja, bet suverēnajā Baltkrievijā nu bija divas valsts valodas. Rezultātā jau pēc desmit gadiem (saskaņā ar Baltkrievijas tautas skaitīšanas datiem) par 20% samazinājās to cilvēku skaits, kuri norādīja baltkrievu valodu kā ikdienas sarunu valodu ģimenē. Tālāk citēju profesori Mečkovsku: “Baltkrievu valodas juridiskā nozīme mazinājās, nerunājot nemaz par reālo; no visām slāvu apdzīvotajām zemēm tikai Baltkrievijā titulnācijas valoda dala valsts valodas statusu vēl ar kādu. Abas valodas Baltkrievijā ir prestižas, bet katra citādi. Baltkrievu valoda ir viens no valsts simboliem līdzās karogam, ģerbonim, himnai. Krievu valoda – kā ikdienas sarunu valoda pilsētās, galvenā izglītības valoda, valsts varas valoda, plašsaziņas līdzekļu un interneta valoda, katra cilvēka apziņā – valoda, ar kuru var iztikta arī aiz Baltkrievijas robežām. Baltkrievu valoda šodien ir nacionāli angažētās inteliģences valoda.”
Profesore norāda arī uz to, ka laukos baltkrievu literāro valodu arvien straujāk nomaina krievu un baltkrievu valodas sajaukums, tā saucamā “trasjanka”. Secinājums: otras valsts valodas ieviešana – pie tam ļoti pašpietiekamas valodas ar spēcīgu informatīvu telpu (Krievijas prese, TV, radio, interneta resursi) – praktiski iznīcinājusi baltkrievu valodas lietošanu oficiālajā līmenī un apdraud baltkrievu valodas pastāvēšanu.
Tālākus secinājumus varat izdarīt paši, godātie lasītāji…
