Kā viduvējība Hruščovs uzrāpās padomju elites virsotnē, atklāj “Planētas Noslēpumi” 1
Jāpiebilst, ka attiecīgās čekistu “kaislības” pēc Staļina nāves saglabājās un zināmā mērā pat uzplauka tieši bēdīgi slavenā padomju valsts vadītāja Ņikitas Hruščova laikā. Kremlī notika īstena kauja par varu. Faktiski bija divi galvenie pretendenti – Hruščovs un Berija. Kāpēc šajā cīņā uzvarēja tieši Hruščovs, kurš, iepretim Berijam, kuram piemita patiešām vērienīga valstiskā domāšana, gigantiskas organizatoriskās spējas un tostarp arī reālas, vispusīgas zināšanas, tomēr bija krietni vien aprobežots cilvēks? Mūsdienu pētnieki pauž: tāpēc, ka noteikti pastāvēja vēl kāds trešais spēks, kas Staļina nāves dienā iznāca no pagrīdes un sekmēja Hruščova nākšanu pie varas. Katrā ziņā jau laikabiedriem bija pilnībā nesaprotama Hruščova straujā pacelšanās uz varas augstākajiem ešeloniem, jo tā absolūti neatbilda viņa personīgajām spējām.
…1932. gada janvārī Hruščovu iecēla par kompartijas Maskavas pilsētas komitejas otro sekretāru, kur viņš pilntiesīgi nostājās līdzās vecajam boļševikam Kaganovičam. Jau tas visiem bija liels pārsteigums. 1935. gadā Hruščovs jau kļuva par Maskavas pirmo sekretāru, nomainot Kaganoviču. Vēl lielāks pārsteigums, jo nekādas īpašās spējas un sekmes Hruščovs joprojām nebija uzrādījis, drīzāk pat gluži otrādi… 1938. gadā Staļins jau iecēla Hruščovu par Ukrainas kompartijas pirmo sekretāru, un tūlīt pat arī par PSKP CK Politbiroja locekli. Pilnībā neizskaidrojami!
Liela daļa pētnieku Hruščova straujo virzīšanos augšup pa karjeras kāpnēm skaidro ar viņa iedzimto nežēlību. Par to liecinot fakti saistībā ar viņa vēršanos 30. gados pie valdības, lūdzot atļauju sodīt ar nāvi lielāku daudzumu noziedznieku, nekā paredzēja valdības noteiktā “norma”. Un šī informācija netieši apstiprina to, ka pastāvējuši savdabīgi “nošaujamo saraksti”, kas veidoti atbilstoši valdības noteiktam skaitam, kam vienkārši bija jāpiemeklē vainīgie.
Tiesa, ir virkne pētnieku (arī tādu, kurus vada nostalģija pēc PSRS laikā valdījušās kārtības), kuri šo domu uzskata par absurdu, jo labi zināms, ka Staļinam tajā laikā vairāk vajadzēja vergu darba veicējus daudzās padomju megabūvēs, derīgo izrakteņu ieguves vietās, lauksaimniecībā un vispār tautsaimniecībā. Sak: kā gan tādā situācijā kāds no valsts vadītājiem varētu kārot aizvien vairāk nogalināt savu pavalstnieku? Tostarp no dokumentiem ir arī skaidrs, ka 30. gados PSRS nevarēja būt pat runas par nāves soda atcelšanu, jo tas joprojām varēja izraisīt strauju kriminālnoziegumu palielināšanos un arī kompartijai tik bīstamās piektās kolonnas veidošanos. Taču padomju valdība tomēr bija noteikusi kursu uz to, lai nāves sodus miera laikā tiesas piespriestu tikai īpašos gadījumos. Tiesa, šie “īpašie gadījumi” izrādījās ļoti dažādi traktējams jēdziens.
Bet arī neskatoties uz to, ir zināms, ka Hrušcovs 30. gados aktīvi lūdzis valdībai atļauju Ukrainas tiesām piespriest vairāk nāves spriedumus, nekā valstī bija noteikts, un viņš to patiešām arī panāca, tādējādi raksturojot sevi kā cilvēku, kurš savu konkrēto mērķu sasniegšanai ir spējīgs izšķirties par visgalējākajiem soļiem. Tāpēc arī ir saprotams, kā un kāpēc 50. gados, kad daudzviet runāja par nezin kādu Hruščova atnesto “atkusni” kompartijas asiņaini dzelžainajā tvērienā, patiesībā tieši viņš ar savu varu sekmēja visa veida slepeno “slepkavību nodaļu” uzturēšanu nolūkā veikt terora un diversiju aktus ārvalstīs, kā arī reāli vajāt un fiziski iznīcināt padomju varai nevēlamus cilvēkus pašā PSRS.
Lai kā arī būtu, bet pētnieki ir vienisprātis: minētais trešais spēks, kas, visdrīzāk, bija intelektuāli spējīgāks par jebkuru no vēsturē zināmajām tā laika politiskajām augstākā līmeņa padomju figūrām, pārrēķinājās, jo Hruščovs šā spēka cerības neattaisnoja. Vēloties uz visiem laikiem likvidēt Staļina iedibināto kārtību, šis trešais spēks bija pārliecināti krievu komunisma jeb tātad faktiski PSRS ienaidnieki, ar kuriem visu savu dzīvi tik aktīvi cīnījās pats Staļins, un viņi virzīja tieši aprobežoto Hruščovu, cerot, ka nevis viņš vadīs viņus, bet gan viņi viņu. Taču Hruščovs spēja noorientēties un nosargāja sevi un savas tiesības, galvenokārt tieši ar slepenu represīvo dienestu uzturēšanu. Un tā dēļ bija jācieš, kā čekistisko slepkavu struktūru reorganizācijas sākumposmā izteicies Lavrentijs Berija, arī gluži “nekaitīgiem pretpadomju elementiem visā pasaulē”.
