Kā vērtējat Satversmes preambulas priekšlikumus? 0
Alvis Hermanis, Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs: “Atbalstu pilnībā! Preambulas priekšlikumu autors Egils Levits vispār, manuprāt, ir viserudītākais, visprofesionālākais un godprātīgākais kandidāts Latvijas prezidenta amatam nākotnē. Diemžēl nav pārliecības, ka Latvijā jebkad būs parlaments, kurš būtu pelnījis tik labu prezidentu.”
Liāna Langa, dzejniece: “Esmu iepazinusies ar Egila Levita piedāvājumu Satversmes preambulai, kas man liekas ārkārtīgi būtiski, vajadzīgi un vietā. Varu piekrist katram ieteiktajam vārdam. Ir būtiski norādīt, ka latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības būtiski veidojušas mūsu identitāti, ka sabiedrības pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, ka ģimene ir sabiedrības pamatvienība. Valstsnācijas jēdziens preambulā manā uztverē ir aksioma.”
Alberts Bels, rakstnieks: “Satversmes preambulas priekšlikumus vērtēju visnotaļ pozitīvi. Var likties, ka tajā ierakstītas pašsaprotamas lietas, taču arī tās bieži jāatkārto. Īpaši tagad, kad iestājies dīvains “līdzsvars” – 300 000 pilsoņu izbraukuši, bet 300 000 nepilsoņu staigā Rīgas ielās, skandēdami latviešu tautai nepieņemamus uzskatus. Preambula būs ne vien stiprs balsts Satversmei, bet tās apspriešanas process – audzinošs darbs.”
Māra Zālīte, dzejniece un publiciste: “Preambulas teksts šķiet ļoti vērtīgs. Tas man atgādina it kā pašsaprotamas lietas, kas cilvēku apziņā un ikdienas rīcības izpausmēs dzīvē nemaz tik pašsaprotamas nav. Tāpēc vērtīgs arī pats iecerētais preambulas apspriešanas process. Preambula liek uzdot jautājumu: kāda ir mūsu valsts jēga, kas ir tās kodols, kādēļ tā vajadzīga? Pēdējos divdesmit gados daudzi to aizmirsuši, un Latvijai ne visai draudzīgas personas vispār negribētu to zināt. Preambulā īsi un kodolīgi formulēta valsts jēga – latviešu tautas, nacionālās kultūras, valodas un nācijas kā šo jēdzienu radītājas pastāvēšanas nodrošināšana. Vai globālajā pasaulē nācijas pastāvēšana ir vai nav populāra, tam nav nekādas nozīmes. Mums vajadzētu vadīties nevis pēc politkorektām mērauklām, bet padomāt, kāpēc mēs negribētu piedzīvot latviešu izzušanu. Es personīgi to zinu ļoti konkrēti. Valoda un kultūra, kuru spējuši radīt un rada latvieši, ir absolūti unikāla. Ja viena tauta, kultūra kā radošs subjekts zūd, visa pasaule kļūst nabadzīgāka. Jā, no vienas puses, pasaules spiediens ar globalizācijas palīdzību ir centieni nācijas žņaugt, no otras puses – tie žņaudzējelementi neapzinās, ka līdz ar to aplaupa arī sevi. Arī par to, ka mūsu valstī, izrādās, nekustamo īpašumu tirgotāju intereses var likt augstāk par nācijas interesēm, paliek šķērmi ap dūšu. Un tad liekas, jā, vajag atgādināt, kāda ir mūsu valsts jēga, kodols, kādēļ tā radīta. Jo jāsaprot, ka nācijas intereses ne vienmēr pilnībā sakrīt ar valsts interesēm. Tāpat kā Latvijā ir būtiski līvi, kā amerikāņiem indiāņi, tā pasaulei vajadzīgi latvieši. Un es gribu teikt: ak, dumjā pasaule, tev taču pašai vajag, lai būtu tādi latvieši!”
Valts Pūce, komponists: “Esmu pārliecināts, ka šāda Satversmes preambula ir nepieciešama, vēl jo vairāk ņemot vērā, ka daudzām Eiropas tautām tāda ir. Jo laiki mainās un tikumi arī. Un ne vienmēr uz vēlamo pusi. Lai izskaustu visādas spekulācijas, kā, piemēram, apšaubīt latviešu valodu kā valsts valodu vai Latvijas teritorijas vienotību. Pašreizējais Egila Levita piedāvājums ir juridiski pietiekami korekts un atbilst tam, ko vēlamies no šīs preambulas sagaidīt. Tikai viens ierosinājums. Preambulai ir jāatsaucas uz nācijai būtiskām vērtībām, kā tas arī darīts, un nevis simboliem, pie kuriem pieder arī valsts himna. Preambulā minētie himnas vārdi “Dievs, svētī Latviju” ir absolūti brīnišķīgi, taču Baumaņu Kārļa radītajā lūgsnā vēršanās pie Dieva ar lūgumu “laid mums tur laimē diet” ir pārāk liela paļaušanās uz augstākiem spēkiem, kas mazina mūsu pašu lomu. Nepārprotiet, es nevēršos pret Baumaņu Kārļa veikumu, kā tas šur tur komentāros izskanējis. Viņš jau neradīja šo darbu kā valsts himnu, bet kā ieskandinājumu latviešu Dziesmu svētkiem toreizējā Krievijas guberņā, kā izmisīgu lūgumu pēc savas valsts (un tāda mums tagad ir). Un no šāda aspekta lūgsna “Dievs, svētī Latviju” ir brīnišķīgs darbs. Bet šodien, 21. gadsimtā, kā himna tas vairs, manuprāt, īsti neatbilst mūsu laika garam. Tāpēc es esmu par pilnīgi jaunu himnu.”
